Baigajā 1941.gada 14.jūnijā sarkanie varmākas garajā ceļā uz nebūtību izsūtīja arī populāro latviešu rakstnieku, Latvijas armijas virsnieku Aleksandru Grīnu.
Baigajā 1941.gada 14.jūnijā sarkanie varmākas garajā ceļā uz nebūtību izsūtīja arī populāro latviešu rakstnieku, Latvijas armijas virsnieku Aleksandru Grīnu. Man gadījās redzēt, kā šis ceļš sākās.
Bija 1941.gada 13.jūnija pusdienlaiks, es skaloju veļu Ušuru ezerā netālu no Jaungulbenes. Apmēram 50 metrus no manis uz celma ezera krastā sēdēja kāds vīrs brillēs un kaut ko rakstīja, man nepievērsa uzmanību. Zināju, ka tas ir rakstnieks Aleksandrs Grīns, biju lasījusi viņa grāmatu “Dvēseļu putenis” un lepojos, ka tik tuvu redzu pašu rakstnieku.
Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns vadīja grupu latviešu karavīru, kuri mērīja mūsu un citu apkārtējo zemnieku zemi.
Bieži, kad ar kaimiņu meiteni un manu draudzeni Annu Miezīti ganījām govis, pie mums piesēdās karavīri Plaudis un Celmiņš. Viņi atklāti pastāstīja, ka šeit, pie Obravas pusmuižas, iecerēts visdrīzākajā laikā ierīkot militāru lidlauku, tādēļ tiek mērīta zeme. Zinājām, ka viņi ir no Litenes poligona, ka viņus vada Aleksandrs Grīns, bet uzrauga kāds aziātiska izskata sarkanarmietis, kurš runāja tikai krieviski un arī tad ar grūtībām. Mēs viņu saucām par Melno. Plaudis un Celmiņš mums iemācīja Aleksandra Grīna dzejoli, no kura vēl šodien atceros četrrindi:
“Vējš no Austrumiem dzen tikai miglu,
Tautu postā, izmisumā triec,
Latviet’s alka dzīves gaitu žiglu,
Citus vējus debess sajust liedz.”
Un tad bija 14.jūnija pēcpusdiena. Pāri ganībām lielā ātrumā mums garām aizskrēja karavīru grupa. Kāds vēl uzsauca: “Ardievu, uz neredzēšanos, ganu meitas Anniņas.” Notikušo sapratām pēc pāris stundām, no aculieciniekiem uzzinājām, ka čekisti no Obravas aizveduši Aleksandru Grīnu (droši vien uz Liteni vai tieši uz Gulbeni), pārējie karavīri dzeloņdrātīm sasietām rokām aizvesti ar kravas mašīnu. Droši vien turpat – uz Nekurieni.
Naidā par varmācīgo rīcību pret cienījamo rakstnieku Plaudis nogalināja uzraugu Melno un pats aizbēga. Redzējām, kā viņš milzīgā ātrumā kādu puskilometru no mums aiztraucās pa tā saukto “Ozolceļu”.
Ar Plaudi vēl reizi tikāmies jūlijā. Kopā ar draudzeni Anniņu Ušuru ezera malā lasījām liepziedus. Pienāca kāds vīrietis, ģērbies privātās drēbēs, bet ar sarkanbaltsarkanu lentu uz piedurknes. Tuvāk pienācis, viņš mūs un mēs viņu pazinām – tas bija Plaudis. Tātad dzīvs. Esot nācis uzzināt par notikumiem pēc 14.jūnija, par savu biedru un mūsu likteņiem, pastāstīja par savu lūgšanos un izglābšanos. Par to, kāds liktenis piemeklējis latviešu tautu, viņš zināja vairāk nekā mēs, vienkāršas lauku meitenes.
Tādas ir manas atmiņas par šīm dienām. Visur rakstīts, ka Aleksandrs Grīns savu moku ceļu sācis Litenē. Īstenībā pats ceļa sākums bija Jaungulbenes pagasta Obravas pusmuižā, uz kurieni no Litenes Latvijas armijas virsnieks Aleksandrs Grīns bija nosūtīts komandējumā.
