Frizētavas – salona “Ēra” īpašniece Inga Svarupa neslēpj, ka par uzņēmējdarbību sākusi domāt brīdī, kad dzīvē viss sagriezies kājām gaisā, bija notikušas daudzas sliktas, traģiskas lietas.
Frizētavas – salona “Ēra” īpašniece Inga Svarupa neslēpj, ka par uzņēmējdarbību sākusi domāt brīdī, kad dzīvē viss sagriezies kājām gaisā, bija notikušas daudzas sliktas, traģiskas lietas. Pašai sākt darboties bija izeja no krīzes situācijas.
“1996. gadā man piedzima dēli – dvīņi, un tieši tad es reģistrējos kā individuālā darba veicēja. Tā bija vienīgā izeja no bezizejas. Man bija divi varianti – vai nu iet uz pilsētas domi kā pabalsta lūdzējai, bezdarbniecei, vai arī pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir un sākt cīnīties. Es izvēlējos cīnīties,” atceras I.Svarupa.
Pirms tam I.Svarupa bija strādājusi Gulbenes pamatskolā par ārpusstundu darba organizatori, bijusi zīmēšanas skolotāja. Pēc bērnu piedzimšanas sākusi darboties kā stiliste. Paralēli individuālajam darbam studējusi. “Pa karjeras kāpnēm tik ātri uzkāpu, ka man pietrūka iespēju tālākai izaugsmei. Sasniedzu to, ko Latvijā šajā jomā varēja. Jau pirmajā gadā es labi nopelnīju, tomēr jāatzīst, ka es strādāju no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Sameklēju aukli, kas dzīvoja ar bērniem. Ja es nebūtu sākusi cīnīties, man būtu jāiztiek tikai ar bērnu pabalstu,” saka I.Svarupa. Viņas sākuma kapitāls individuālajam darbam bija 200 dolāri. Tos viņa aizņēmusies. Toreiz galvenais mērķis bijis atpelnīt 200 dolārus un atdot parādu.
Vēlāk mājas saimnieks, no kā I.Svarupa nomājusi telpas, ieteicis, lai viņa veido savu firmu. Mēnesi viņa svārstījusies, analizējot visus par un pret. “Sabiedrības, arī sieviešu lielākais trūkums ir bailes no uzdrīkstēšanās. Ir neticība saviem spēkiem, virsroku gūst negatīvā domāšana: man nesanāks, neizdosies. Bankā uzzināju, ka varu saņemt kredītu, ja izveidoju biznesa plānu. Kā pa jokam to izdarīju, saņēmu kredītu un tad vairs nebija, kur atkāpties. Atkal, tāpat kā uzsākot individuālo darbu, domāju, ka galvenais uzdevums ir atdot kredītu. Tomēr vienkārši tas nav, tas prasa ļoti daudz darba,” secina I.Svarupa.
Viņa ir pārliecināta, ka sievietes ir stiprākas par vīriešiem, piemērotas uzņēmumu vadīšanai un veidošanai. Inga min piemēru, ka valsts dzīves līmeņa rādītājs esot sievietes – ja sievietes izskatās skaisti, valstij klājas slikti.
“Tas skan smieklīgi, bet sievietēm tas ir kā izdzīvošanas instinkts. Jo sliktāk iet, jo labāk izskatās. Visās valstīs, kur ir bijušas krīzes situācijas, uzreiz sieviešu matu griezumi un krāsojumi kļuvuši sarežģīti. Bet ko šādās situācijās dara vīrieši? Salūzt un padodas. Iespējams, ka sievietes tikai izliekas stipras, tādējādi slēpojot savu vājumu, bet viņām ir izteikta atbildība par bērniem, māju, ģimeni. Viņas nevar atļauties nesamaksāt rēķinus, nelaist bērnus skolā. Pārāk daudz ir uzlikts uz sievietes pleciem. Arī uzņēmējdarbībā sievietes necer uz pārāk lieliem panākumiem, strauju izaugsmi. Viņas iet un cenšas lēnām, bet pamatīgi,” ir pārliecināta gulbeniete.
Kļūstot par uzņēmēju, Inga aizmirsusi, kas ir atvaļinājums, kā tas ir – neierasties darbā. Ja sākotnēji viņa juta atbildību par saviem dēliem, tad tagad – par ikvienu darbinieku.
“Uztraucos par valdības dažādiem lēmumiem, jo zinu, ka tas attieksies arī uz manu uzņēmumu. Uztraucos par darbinieku veselību. Viena es neko nevaru paveikt. Bizness ir kā šūpoles. Ja iešūpojies un aktīvi šūpojies, tad tās kustas, tiklīdz vairs nešūpojies, tās apstājas. Tāpēc es nevienu mirkli sev neesmu teikusi, ka nu jau visu esmu sasniegusi,” saka I.Svarupa.
Inga ir sapratusi, ka jāiemācās atvēlēt laiku sev. Tagad viņas lielākais prieks ir, ka spējusi sev rast aizvietotāju, kas veic stilista un kosmētiķa darbu, kamēr viņa studē. Tagad kolektīvs strādā arī Ingai klātneesot. Viņai patīk, ka pilsētā ir daudz frizētavu. Konkurence uzlabojot kvalitāti. Tas esot stimuls izaugsmei. “Ja apaudz ar sūnu, tad paliec garlaicīgs sev un arī klientiem,” saka I.Svarupa.
Joprojām reizēm viņa nobīstas, domājot, kur iebāzusi savu galvu, tomēr, ja kāds pirms tam būtu brīdinājis par grūtībām, vadot privātuzņēmumu, viņa nebūtu ticējusi. “Bet tad atkal analizēju, vai es vēlētos atgriezties skolā? Droši vien, ka ne. Sākot no nulles, ir panākts, ka frizētavā ir plašākais piedāvājums pilsētā. Nodarbināti desmit cilvēki. Nevienu mirkli neesmu apstājusies. Tagad studēju uzņēmējvadību. Mana pirmā izglītība ir dārzniecībā. Es nesaku ne pieci, ka kādreiz nākotnē es varētu to arī izmantot, tikai pagaidām tirgū tam nav pieprasījuma,” saka I. Svarupa.
