Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ēvalds Lapiņš.
Dzimis: 1929.gada 9.augustā Beļavas pagastā.
Izglītība: Ozolkalna pamatskola (mācījies mājmācībā).
Darbs: 1967.gadā sācis apgūt pulksteņmeistara amatu toreizējā sadzīves pakalpojumu kombinātā.
Moto: nekad nekavēt laiku.
Šķiet, ka Gulbenē pazīstamā pulksteņmeistara Ēvalda Lapiņa mazajā dzīvoklītī Ābeļu ielā ir apstājies laiks. Pulksteņi, kas atrodas pie sienas, uz grīdas, galda, plaukta un atvilktnēs, nemainīgi rāda vienu un to pašu laiku, it kā cenšoties atsaukt atmiņā kādu saimnieka dzīves mirkli. Rāmī pie sienas – Goda raksts, ko rotā Ļeņina attēls un sarkani karogi. Arī tas ir vecā vīra dzīves goda mirklis, tāpat kā ģitāra un Ēvalda tēva vijole, kas pazaudējusi stīgas. Diezin vai pilsētā būs kāds vecākās paaudzes cilvēks, kurš kaut reizi nebūtu vērsies pie Ēvalda, lai salabo pulksteni.
Meistars joprojām glabā biezas piezīmju klades, kurās ierakstīti visi viņa rokām savulaik salabotie laikrāži. Aprakstīta to marka, mehānismu uzbūve, visbiežāk sastopamās vainas. Nebūdams ne diplomēts, ne arī augstākās kategorijas pulksteņmeistars, Ēvalds savā mūžā ir licis no jauna tikšķēt simtiem pulksteņu, tādējādi netieši būdams atbildīgs par citu cilvēku laiku. “Nu jau gan pulksteņus vairs nelaboju, tomēr nesen atnesa divus modinātājus un lūdza, lai sataisu vienu. Laboju arī grīdas pulksteni, jo tā mehānisms ir salīdzinoši lielāks. Pulksteņmeistara galvenais instruments ir rokas, kas nedrīkst drebēt, jo ir vajadzīga izmanība, lai mazītiņu atsperi dabūtu tai paredzētajā vietā, lai precīzi savienotu sīkus zobratiņus un skrūvītes. Man ir 83 gadi. Acis vēl klausa, bet rokas – vairs ne. Un labi vien ir, jo tagad cilvēki iegādājas elektroniskos pulksteņus, ko darbina baterijas. Lielākoties izgatavoti Ķīnā, tie ir domāti vienreizējai lietošanai. Kad sabojājas, labāk uzreiz pirkt jaunu. Ar mehāniskajiem pulksteņiem bija citādāk. Tolaik jau visi bija Krievijā ražoti. Ārzemēs ražoto bija salīdzinoši maz. Esmu remontējis arī zelta pulksteņus, kam būtībā tikai korpuss ir no zelta, bet mehānisms – no misiņa un tērauda,” salīdzina Ēvalds. Viņš pats joprojām palicis uzticīgs mehāniskajiem pulksteņiem. Meistars uzskata, ka galvenais, atverot pulksteņa korpusu, esot uzreiz pamanīt vainu.
“Cilvēks atnes labot pulksteni, cerot, ka tā mehāniskā sirds sāks pukstēt, un saka, esot pārāk stingri pievilcis atsperi. Kaut kas notrinkšķējis, un pulkstenis apstājies. Tā nemēdz būt. Pulkstenim noteikti bija kāds cits defekts. Ir cilvēki, kuri vispār nevar valkāt rokas pulksteni. Nes labot vairākkārt, bet, kā uzliek uz rokas – atkal apstājas. Tagad pulksteņi kļuvuši ārkārtīgi moderni. Ar tiem var peldēties, pakļaut triecienam, zinot, ka izturēs, bet agrāk par tādiem tikai varēja sapņot. Bija pulksteņi, kuru mehānismu remontēt bija patīkami, bet bija arī tādi, kas nepadevās. Tikai meistars var pamanīt šīs mehānismu atšķirības,” bilst pulksteņu pavēlnieks.
Pieradis pie vientulības
Pulksteņmeistara amatu Ēvalds sācis apgūt 1967.gadā. “Ne par ko citu pat nedomāju, jo bija jāmācās tas, ko varēju paveikt ar rokām. Es kopš agras bērnības nezinu, kā tas ir – nostāties pašam uz savām kājām. Varbūt viss būtu mazliet citādāk, ja vecākiem nebūtu piedzimis laikā, kad poliomielītu jeb tā saukto bērnu trieku mediķi uzskatīja par lipīgu slimību. Tā vietā, lai vecāki sēstos vilcienā un vestu mani pie Rīgas ārstiem, sešus mēnešus visai ģimenei vajadzēja pavadīt karantīnā. Pēc tam jau viss bija par vēlu. Biju vecākiem vienīgais bērns un, dzīvodams laukos Beļavas pagastā, ilgi nesapratu, ka esmu citādāks nekā citi bērni. Vasarā paštaisītos ratos vizinājos pa pagalmu, bet ziemā uz pagalmu raudzījos caur logu. Tolaik tādus kā es arī uz skolu neveda. Mācījos mājās, arvien vairāk apzinādamies, ka neesmu un nekad nebūšu vienlīdzīgs ar citiem,” Ēvalda atmiņas ir smeldzes pilnas. Arī šodien viņš lielākoties pasauli vēro caur logu, tikai pa retam paša projektētajos invalīdu ratiņos aizbrauc līdz kultūras centram vai Vecgulbenes muižai, lai noklausītos labu koncertu vai noskatītos teātra izrādi, aizbrauc līdz tuvējam veikalam vai vienkārši tāpat pabraukājas pa tik labi zināmo pilsētu. Divas reizes nedēļā viņu apciemo sociālā aprūpētāja, kas ienes malku un ūdeni, kā arī palīdz citos mājas darbos, kas Ēvaldam pašam nav pa spēkam. “Es nejūtos vientuļš. Laikam jau tāpēc, ka esmu pieradis pie vientulības, jo mūža lielāko daļu esmu bijis viens,” bilst vecais vīrs.
Ar partijas gādību
Ēvalda krusttēvs bijis tas, kurš, puikam vēl mazam esot, domājis par viņa nākotni, iesakot apgūt smalkmehāniku, kur nodarbināmas tikai rokas. Krusttēvs pirmās neatkarīgās Latvijas laikā dzīvojis Liepājā, tāpēc, izdzirdot, ka būs jādodas projām no mājām, Ēvaldu pārņēmušas bailes. Viņš izvēlējies palikt vecāku mājās. Pārdzīvoti kara gadi. Tikai ar laiku Ēvalds sapratis, ka vajadzējis paklausīt krusttēva piedāvājumam. “Jaunības lepnībā nolēmu, ka nelūgšu palīdzēt, ja pats atteicos,” viņš atzīstas. Liels bijis pārsteigums, kad pēc kāda laika atkal pienākusi vēstule no krusttēva. Sākusies abpusēja sarakste, bet krasu pavērsienu Ēvalda dzīvē izdarījusi krusttēva kā partijas biedra nosūtītā vēstule Latvijas Partijas komitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam. ”Partija, kas tolaik bija visa noteicēja, man pavēra ceļu uz šo arodu,” atceras Ēvalds. Palīdzēt metušies arī Gulbenes rajona partijas komitejas vīri. Ēvalds gan bildis, ka neko no pulksteņu mehānismiem nesaprot, bet sadzīves pakalpojumu kombināta pulksteņu darbnīcā rasts meistars, kurš uzņēmies viņu mācīt. Tā 38 gadu vecumā Ēvalds sācis apgūt jauno amatu. “Jutu, ka cilvēki no manis sazin kāpēc baidījās. Neviens neatteicās palīdzēt, bet dažubrīd viņi labprātāk būtu no manis atbrīvojušies. Darbā tiku pieņemts uz izmēģinājuma laiku – diviem mēnešiem, lai gan amatu vajadzēja apgūt sešu mēnešu laikā. Pagāja vasara, tuvojās rudens, tad ziema. Sapratu, ka nevarēšu izbraukāt invalīdu ratiņos desmit kilometrus no Beļavas uz Gulbeni, tāpēc vērsos izpildkomitejā, ko tolaik vadīja Kitija Serdjukova, lai ierāda kādu istabu, kur pārnakšņot. Piemetos Ozolu ielas 39.namā,” atceras meistars. Pēc diviem mēnešiem partijas vīri ieradušies darbnīcā, lai uzzinātu, vai māceklis ir derīgs šim amatam. Visi meistari kā viens apliecinājuši, ka no Ēvalda iznāks labs meistars. “Amatu biju apguvis, bet tas nozīmēja, ka arī uz laiku ierādītā istaba ir jāatbrīvo. Atkal biju uz ielas. Pulksteņmeistari, mani aizstāvot, bilda, lai man iedod dzīvokli, kur varu atvērt darbnīcu. Diemžēl toreizējā likumdošana noteica, ka darbnīcai jāatrodas atsevišķā telpā. Apzinājos, ka uz vecāku lauku mājām neviens neejošus pulksteņus nevedīs.”
Pa kāpnēm uz rokām
38 gadus Ēvalds dzīvo nelielā dzīvoklī Ābeļu ielā. Divas istabas un virtuve atrodas pirmajā stāvā, bet trešā – otrajā. Lai tajā nokļūtu, Ēvalds savulaik izmantojis rokas, bet tagad durvis uz trešo istabu ir slēgtas. Arī pulksteņdarbnīcā vajadzējis nokļūt paša spēkiem. Kamēr tā atradusies ēkas pirmajā stāvā Bērzu ielā, kur šodien atrodas veikals “1000 sīkumi”, viss bijis kārtībā, bet tad tā pārvietota uz otro stāvu. Daži bilduši, ka nu gan Ēvalds strādāt vairs nevarēs, tomēr viņš spītīgi nepadevies. “Uz savu darba vietu pa trepēm uzgāju uz rokām. Toreiz tas nenācās grūti, jo biju jauns un raksturā spītīgs. Tagad pat vienu pakāpienu uz rokām nevaru pārvarēt. Tas bija mans pēdējais šķērslis dzīvē, ko man kā invalīdam, kas sabiedrībā neiederējās, nācās pārvarēt,” saka Ēvalds. Dažādiem zemūdens akmeņiem savulaik bruģētais ceļš uz kombināta pulksteņdarbnīcu Ēvaldu vienmēr mudinājis katru pasūtījumu veikt pēc vislabākās sirdsapziņas. Neesot bijis tādas reizes, kad viņš būtu nokavējis darbu. “Es laiku nekavēju. Pat priekšniecība atzina, ka esmu izcili disciplinēts darbinieks. Ja tā salīdzina, tad šodien invalīdiem ir lielākas iespējas iziet sabiedrībā. Viņi ir vairāk ievēroti, bet, runājot par darba iespējām, attieksme pret invalīdiem mainījusies diemžēl nav,” atzīst Ēvalds.
