Stabulīte. Koka, lakota, ar caurumiņiem. Tādas stabulītes var nopirkt visos rotaļlietu veikalos par 35 santīmiem saišķi. Pēterītis ar neizpratni skatījās uz stabulīti, iežmiegtu saujā.
Stabulīte. Koka, lakota, ar caurumiņiem. Tādas stabulītes var nopirkt visos rotaļlietu veikalos par 35 santīmiem saišķi. Pēterītis ar neizpratni skatījās uz stabulīti, iežmiegtu saujā.
Jau septīto gadu pēc kārtas Vecgada vakarā Salatēvs nāca pie Pēterīša un, noklausījies “dežurējošo” dzejolīti, deva dāvanu. Stabulīti. Apakšlūpa Pēterītim aizdomīgi trīcēja.
Paldies, vectētiņ! – noteica Pēterītis, šajos divos vārdos ielikdams visu sarkasmu, uz kādu vien bija spējīgs.
Salatēva seja palika akmens cieta:
Nav par ko…
Salatēvs pagriezās un izgāja no dzīvokļa, aizcērtot durvis. Tumšajā kāpņu telpā Salatēvs parādīja durvīm nepieklājīgu žestu un nospļāvās, cenšoties trāpīt durvju rokturim.
Nākamajā dzīvoklī viss atkārtojās. Pretī Salatēvam iznāca zilacains radījums ar retiem zobiem un rozā bantēm, vecums – ap septiņi gadi. Apķēris sarkano, pēc briežiem smaržojošo kažoku un nosiekalojis to, radījums aizvērtām acīm sāka:
Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši.
Tas bija par traku.
Še! – teica Salatēvs un iesprauda uzblīdušajās un ar džemu noķēzītajās roķelēs stabuli.
Rūgtās pieredzes mācīts, Salatēvs nākamajā dzīvoklī pat pār slieksni nekāpa. Viņš tikai pabāza galvu pa durvju spraugu un pajautāja:
Pīrāgam, nabagam?
Abi gali apdeguši! – atbildēja mundra puišeļa balss, kuras īpašnieks metās pretī Salatēvam pa koridoru.
Salatēva veikli mestā stabule trāpīja puišelim tieši pa pieri, pēc tam durvis aizvērās. Lamājoties un burkšķot, Salatēvs trausās kamanās, kuras stāvēja tieši pretī kāpņu telpai.
Johaidī! – viņš biezajā bārdā murmināja, – Katru gadu viens un tas pats! Pīrāgam, nabagam… Tpfu! Un vēl par dāvanām sūdzas! Slinķi un slīmesti! Par brīvu grib tikt pie vērtīgām dāvanām! A šito negrib?!
Salatēvs piepacēlās kamanās un parādīja durvju virzienā starptautiski pazīstamu žestu.
Sasaldēt viņus visus nafig! – vecais vīrs nodomāja, pakasīja bārdu un izvilka no somas burvju lāsteku. – Lai gan… Ka viņus… Bija tur kāda meitenīte. Dacīte, vai?
Salatēvs savilka pieri grumbās un nokāsējās:
“Dūmakainā istabā.
Skan bērnu klusie čuksti.
Aiz sniega baltiem aizkariem.
No dienas darbiem nomākti.
Tur divi bērni lūkojās…”
Salatēvs šo dzejoli nezināja. Viņš pat nezināja, ka to bija sarakstījis Artūrs Rembo 1869. gadā. Nezināja līdz šim vakaram. Un nu, pateicoties Dacītei, uzzināja. Nē! Šo kāpņu telpu viņš nesasaldēs. Vismaz šobrīd ne. Salatēvs iezvēlās sēdeklī, parāva briežu pavadu, un kamanas aiztraucās no vienkārša Rīgas priekšpilsētas pagalma zvaigžņotajā debess jumā. Astotajā stāvā, pie loga stāvēja piecgadīgā Dacīte. Rokās viņai bija plastmasas kārbiņa ar atslēdziņām.
Kāds jocīgs Salatēvs! – skaļi prātoja Dacīte. – Kādu dīvainu mantiņu uzdāvināja!
Dacīte, stāvot pie loga, nospieda vienu no podziņām uz kastītes. Apakšā pie mājas durvīm nomirkšķināja oranžas uguntiņas.
Tagad šīs uguntiņas būs manas! – noteica Dacīte un devās gulēt.
Dacīte gulēja un sapnī redzēja, ka viņa ir iemācījusies un iepriecina Salatēvu ar Roberta Bernsa dzejoli.
Pēterītis arī stāvēja pie loga un, zils palikdams, mēģināja uz stabules izspēlēt vismaz kaut ko melodijai līdzīgu. Pēterīša uzmanību saistīja pavisam jauniņš “Mercedes 320i”, kurš stāvēja tieši pretī kāpņu telpai.
Tas gan ir superīgs! – Pēterītis saplacināja degunu pret loga rūti. – Diez kam tāds varētu piederēt? “Mercedes” nomirkšķināja gaismiņas, nostiprinot Pēterītī pārliecību, ka tad, kad viņš būs liels, tētis viņam arī tādu nopirks.
www.ass.lv
