Salvis Fazekašs mācās Daukstu pamatskolā un kopā ar tēti sapņo par plašāko vīnogu audzētavas izveidi Vidzemē. Brīvajā laikā Salvis strādā darbnīcā. Nesen izgatavojis lentu atskaņotāju.
Salvis Fazekašs mācās Daukstu pamatskolā un kopā ar tēti sapņo par plašāko vīnogu audzētavas izveidi Vidzemē.
Brīvajā laikā Salvis strādā darbnīcā. Nesen izgatavojis lentu atskaņotāju. “Bieži nākas pukoties, jo, gatavojot atskaņotāju, saskaros ar pretestību. Es precīzi pielodēju, bet vadi atkal neturas vietā. Šādos brīžos man vienmēr noder tēta pamācība: “Ja tev neizdevās, noskaiti līdz desmit un sāc vēlreiz no tās pašas vietas.” Lai arī to grūti izpildīt, šis ieteikums vienmēr ir lieliski darbojies,” stāsta Salvis.
Viņš atzīst, ka vislabprātāk ar paveikto vispirms palielās tētim, tāpēc viņš ir visgaidītākais viesis Salvja “darba istabā”.
Septiņu, astoņu gadu vecumā Salvis apguvis elektrotehnikas pamatus. “Tas ir aizraujoši, ka paša veidotā shēma skan. Taču vispirms tētis man stingri iemācīja strādāt, izmantojot strāvu. Tagad varu rūpīgi izremontēt radioaparātu vai jebkuru citu tehniku,” priecājas Salvis.
Kopā ar tēti Andrašu Fazekašu Salvis interesējas par selekcionāra darbu. “Nesen atnāca vēstule no Minesotas. Tajā no ASV selekcionāra Pločera Toma saņēmām putekšņus, ko ar nepacietību gaidījām. Tie vajadzīgi veiksmīgam vīnogu selekcionāru darbam. Ceru, ka šajā sezonā arī man izdosies izaudzēt ko skaistu un gardu,” stāsta jaunais daukstēnietis.
“Pavasarī, strādājot dārzā, nereti jūtu, ka mani pievelk dienvidnieciskie ritmi. Kad tētis dungo kādu ungāru dziesmiņu, to varu klausīties stundām ilgi. Patīk klausīties par tēta bērnības gadiem dzimtenē – Aizkarpatu apgabala Vari ciematā. Bieži šķiet, ka arī pats būtu skraidījis pa galveno ciema ielu un klausījies ungāru pamācībās par vīnogu audzēšanu,” pārdzīvojumos dalās Salvis.
Salvis stāsta, ka viņš labprāt braucot ar traktoru. “Pagaidām gan vēl neesmu iemācījies apstrādāt zemi, bet tas jau nāks vēlāk. Gribu būt noderīgs cilvēks,” atzīst Salvis.
Viņš priecājas par nesteidzīgajiem atbraucējiem uz lauku mājām. “Viņi degustē vīnus, vīnogas un melones. Mājās tad valda dzīvība un prieks par paveikto. Esmu laimīgs, ka man ir tādas mājas,” saka Salvis.
“Paaudzies lielāks, ilgojos pakāpties Karpatu pakalnos, ieelpot smaržojošo apkārtni un ieiet vecvectēva stādītajos vīnogu laukos. Esmu iedomājies, ka man patiktu tur dzīvot. Lai kur arī būtu – Daukstēs vai Ungārijā – pēc sniega nokušanas vēroju vīnogu stādus. Un, kad tie sāk jau veidot pumpurus, palīdzu tētim tos piesiet, apstrādāt zemi, lai nezāles vīnogas nenoēno. Man šķiet, ka mana bērnība ir skaista, jo par to ir parūpējies mans tētis un mamma, un skaistā daba,” atzīst Salvis.
