Tieši šajā brīdī Mārtiņš attapa, ka abu centienos ir kas līdzīgs – ne viņam, ne kaimiņam nevajadzēja prastu vai lētu, viņi abi meklēja īstu mantu – ar skanīgu un zināmu vārdu!
– Kas tev vēl ir bez šķirnes dējējputniem un trušiem? – viņš it kā aprāva Kārļa raito stāstījumu. Tādu sīku mājdzīvnieku turēšana Mārtiņam šķita pārāk darbietilpīga un neinteresanta.
– Ar piecdesmit galvām pilnīgi pietiek! – izsaucās Kārlis. – Ar šiem jau darba pilnas rokas. Kopšana, barošana, pavairošana… Bet tas ir tik interesanti! Īpaši truši. Domājam ar laiku putnu turēšanu izbeigt, palikt tikai pie trušu audzēšanas, piemēram – Šampaņas sudrabotajiem. Tie ir tik skaisti! Gribi redzēt? Parādīšu.
Priecīgs par iespēju izkustēties, Mārtiņš nekavējoties traucās līdzi saimniekam.
Uzmetis skatienu putnu sētai, kur viss izskatījās samērā tīrs un sakopts, Mārtiņš lūkojās pēc trušu būdām. Izrādījās, ka to nav nemaz tik daudz. Nelielā iekšpagalmiņā, pie šķūņa sienas rindojās daži režģoti būri, un tiem galā acīmredzami nesen uzslieta paliela būda.
– Šampaņas sudrabotais, – ar lepnumu rādīja Kārlis.
Dzīvnieks patiešām izskatījās skaists. Liels, spēcīgs, muskuļots, ar biezu, spožu, iepelēku kažoku. Vai tomēr sudrabotu? Ieskatoties ciešāk, varēja saprast, ka īpašo nokrāsu piešķīra balto matiņu piejaukums. Katra graciozā dzīvnieka kustība viņa izcilajam kažokam lika izlocīt jaunu sudrabotu vilni. Vērojot izcilo eksemplāru, Mārtiņš uz brīdi sajutās krietni tuvāk Kārlim – jā, tā nudien ir manta!
– Elegants, – viņš atļāvās izteikt atturīgu vērtējumu.
– Jā, tikai nupat jau ir nobarots līdz robežai. Mani brīdināja – svars nedrīkst pārsniegt piecarpus kilogramus, citādi būs pagalam, – Kārlis norūpējies skaidroja. – Vakar svēru, jau ir pieci kilogrami. Tad ko man tagad darīt? Nebarot?
– Likt skraidīt, – mirkli padomājis, bilda Mārtiņš, bet, pamanījis Kārļa izbrīnīto skatienu, tūlīt paskaidroja: – Nu, vismaz cilvēkiem skriešana palīdz atbrīvoties no liekajiem kilogramiem.
Vēl kādu laiku abi klusēdami vēroja franču sudrabotās sugas pārstāvi, un laikam jau katrs ar savu domu pārņemts. Viens par to, kā trusim likt skraidīt, otrs – vai es ar tādu īpašu eksemplāru gribētu ņemties?
Tieši tajā brīdī Mārtiņa prātā uzplaiksnīja apjausma – suns! Viņam vajag suni! Protams, ne jau kaut kādu parastu, bet ar izciliem radurakstiem. Tādu greznu un graciozu, nevis cīņas vai ganu suni, ne arī spalvainu dīvāna spilvenu. Varbūt dalmācieti vai faraonu suni? Vai kolliju, labradoru… Būs jāpapēta piedāvājums, jāpiezvana vienam otram speciālistam, jāaprunājas ar Martu. Iespējams, ka viņa iebildīs, jo suns tomēr prasīs papildu rūpes. Ja nu Mārtiņš to izvēlētos kā dāvanu sev apaļajā jubilejā, varbūt viņa piekristu? Ja pats apsolītos suni pieskatīt…
Tādām un līdzīgām domām pārņemts, Mārtiņš diezgan steidzīgi atvadījās no Kārļa. Pirms promiešanas gan neaizmirsa kaimiņu uzslavēt par paveikto, kā arī novēlēt izdošanos.
Saruna ar sievu izrādījās vieglāka, nekā Mārtiņš bija domājis – Marta pati jau sen esot gribējusi vīram ieminēties par suni, tādu izcilu un skaistu. Svarīgi bija, ka lēmums tika pieņemts ar abpusēju piekrišanu. Atlika tikai izlemt – kādu, kur un kā?
Papētot internetā piedāvājumus, atklājās, ka kāds no senajiem paziņām pārdod izcilus zelta retrīvera kucēnus. Izcilus, jo viņiem līdzi nāca virkne senu ciltsrakstu. Zelta retrīvers – tas skanēja tik nozīmīgi, cēli un grezni… Atlika tikai sazvanīties ar īpašniekiem.
Jau nākamajā dienā Mārtiņš sēdēja kādas citas greznas savrupmājas viesistabā un sarunājās ar suņu īpašniekiem. No nelielā metiena bija atlikuši divi kucēni.
Mārtiņš jau bija paspējis izlasīt, ka zelta retrīveru uzskata par labklājības simbolu, ka tas ir īsti ģimenisks suns. Tagad viņš ar baudu vēroja labi kopto suni, kas laiskā mierā gozējās blakus ciemiņam. Zīdainu, viegli viļņotu, zeltainu kažoku, graciozu gaitu, acīmredzami inteliģents un mierīgs, un, kā izteicās abi saimnieki, uzticīgs un ļoti paklausīgs. Viņam patīkot iepriecināt savu saimnieku. Tiesa, zelta retrīveri ir arī labi medību suņi, bet, ja viņus iemācot pildīt kādu konkrētu uzdevumu, viņi apzinīgi pievēršoties tam, piemēram, pienest čības, modināt mājiniekus…
Abi pusaugu kucēni izskatījās ļoti līdzīgi? Pašūpojis uz rokām vienu, pabužinājis otru, Mārtiņš nopūtās – kuru? Un tad – Rosko valgās acis ieskatījās viņam tieši sirdī. Mārtiņš uzreiz saprata – tas ir viņa suns, kas jau tūlīt nodemonstrēja savu paklausību, izpildot komandas “pie kājas” un “sēdēt”. Tas bija labs sākums.
Rosko ātri iedzīvojās jaunajās mājās. Noskaidrojās, ka viņš patiešām ir gudrs, jo ātri ielāgoja jaunos noteikumus, kā arī ģimenisks, jo vakarus labprāt pavadīja kopā ar saimniekiem pie televizora. Svešiniekiem tikai nedaudz uzrēja. Kurpju grauzšanas ieradums Rosko nepiemita, tāpēc pagalmā un mājas tuvumā atrastās nejauši nomestās vai aizmirstās lietas viņš pienesa nesabojātas. Reizēm gan kucēns atstiepa arī ceļmalā nokritušu cepuri un cimdu, no garāmbraucošas mašīnas izkritušu rotaļu lāci, skalu groziņu, kas laikam jau aizmirsies kādam ogotājam… Mārtiņš saprata – tāda nu ir tā suņa daba, gan jau ar laiku iemācīsies nepievērst uzmanību tādiem sīkumiem.
Kādā no pastaigām viņš atkal satika Kārli un izteica pateicību par ideju, ko kaimiņš netieši iedēstījis. Mārtiņš esot ļoti apmierināts ar savu suni. Apjautājies par Šampaņas sudraboto, atcerējies truša svara problēmu un novēlējis noturēties robežās, pirms atrodas izcilajai sugai piederīga draudzene, Mārtiņš uzaicināja Kārli ciemos. Lai ņemot kundzi līdzi un jau rītvakar nākot uz pirmsziemassvētku mielastu.
Kārlis jutās patiesi iepriecināts un pat zināja, ko draugam uzdāvinās – no Itālijas atsūtīto zeltīto kaklasaiti. Kārlim tā tikpat šķita par greznu.
23.decembra rīts iesākās kā parasti. Jau no rīta abas sievas pievērsās – pīrāgu cepšanai un salātu gatavošanai. Kārlis tikmēr aprūpēja fermu, kā jau ik rītu bažīgi nosvēra savu izcilo trusi, kurš ziemas laikā turpināja pieņemties svarā, atkal smagi nopūtās un aizvēra būri.
Vakars Mārtiņa un Martas mājās visiem pagāja necerēti jauki. Materiālā puse sarunās netika skarta, vairāk tika runāts par aizvadīto gadu notikumiem, smiets par abu draugu kopīgajām gaitām. Sievas nozuda dziļāk virtuvē, pēc tam istabās, un par mājās iešanu Kārlis iedomājās tikai dziļā tumsā. Jaukā noskaņa turpinājās arī mājās, jo seno gadu draudzība tovakar bija atguvusi otro elpu.
Arī nākamajā rītā Kārļa sirds pukstēja priecīgā ritmā, bet tad viņš piestāja pie Šampaņas sudrabotā būra… Trusis bija savādi izstiepies un nekustīgs. Glāžainās acis it kā vērās pelēkajā dēļu sienā, un Kārlim uzreiz bija skaidrs – tur vairs nekas nav līdzams. Sirdi sažņaudza svelošas skumjas – kā tad tā? Tik daudz pūļu! Tik daudz naudas! Uzlicis plaukstu Šampaņas sudrabotā nekustīgajam sānam, Kārlis juta acīs sariešamies asaras…
Sapratis, ka Veltai viņš vēl nespēj pastāstīt par izcilā truša slikto galu, turklāt negribējās viņai sabojāt Ziemassvētku vakara noskaņojumu, Kārlis savu mīluli ielika kartona kastē un pārsedza ar sīkrūtainu virtuves dvieli. Vēlreiz noglaudis sudraboto sānu, viņš mirkli godbijīgi paklusēja, tad paņēma lāpstu un devās uz tuvējo mežmalu. Tur, kur zem nolīkušās egles bija sala neskarta zeme, vieglāk varēs izrakt kapa vietu…
Tomēr notikušo pārvērst par nebijušu Kārlis nespēja. Lai arī cik ļoti viņš centās darīt visu kā parasti un jokot kā vienmēr, sieva ātri vien pamanīja viņa uzspēlēto rosību. Klusēdams atmetis ar roku viņas jautājumiem un apsolījies pastāstīt rīt, Kārlis aizsteidzās uz pagrabu: gan jau kaimiņi nesmādēs viņa pašdarināto sarkanvīnu. Pagrabā viņš atrada vēl šādus tādus sīkus darbiņus, kas prātam ļāva nomierināties, un vēlā pēcpusdienā, kad bija jādodas ciemos, Kārlis vairāk uztraucās par līdzpaņemtā groziņa saturu, nevis par šīrīta lielo zaudējumu.
Tikmēr Mārtiņš vēl rosījās ap māju. Mieru nedeva doma, ka noderētu vēl viena eglīte – tieši pagalma vidū. Paķēris cirvi, viņš naskā riksī laidās uz mežu. Rosko, priecīgs par negaidīto pastaigu, skaļi riedams, metās pa pēdām. “Ak, lai jau,” Mārtiņš sapīcis nodomāja, jo suņa pieskatīšanai viņam šobrīd nudien nebija laika.
Kādu pusstundu abi veltīgi mētājās pa meža malu – neviena eglīte nešķita gana laba. Tad Mārtiņš iebrida dziļāk biezoknī. Dusmīgi apsaucis Rosko, kas visu laiku snaikstījās gar sāniem, Mārtiņš steidzās cirst egli. Laika bija pavisam maz. Mājup ejot, tikai pie pašām namdurvīm viņš attapās, ka suns viņam nav sekojis. Cerams, nekur tālu nebūs aizklīdis…
Ciemiņi ieradās precīzi norunātajā laikā, Mārtiņš tik tikko paspēja iedegt lampiņas pagalma vidū uzslietajā eglē. Tagad patiešām ceļš uz mājām izskatījās viesmīlīgi aicinošs un siltas gaismas pilns. Kārlis un Velta jutās patiesi apburti un nebeidza slavēt saimniekus par gaumīgi saposto namu. Visai drīz ieradās vēl daži ģimenes draugi, un svētku vakariņas varēja sākties.
Norīkojis viesiem sēsties pie galda, Mārtiņš izgāja pagalmā, lai pasauktu Rosko. Mieru nedeva doma, ka līdz šim suns tālāk par meža malu nebija skrējis. Kaut tikai nekas slikts nebūtu atgadījies…
Tomēr, nē, Rosko bija atgriezies. Nogūlies pagalmā pie trepēm, viņš aicinoši vicināja asti, un Mārtiņam no šī žesta bija jāsaprot – suns atkal kaut ko vērtīgu atradis. Viņa priekšā gulēja kaut kas garš, liels un pūkains. “Kažokādas krāga?” Mārtiņš jau domās minēja, pirms pieliecās pie zemē guļošās lietas.
Zaķis. Turklāt sniegā apvazāts, slapjš un netīrs. Nokosts. Vai Rosko sevī būtu sajutis medību instinktu? Tas Mārtiņam nemaz vairs nepatika. Pieliecies, lai nokosto dzīvnieku paceltu un noslēptu citu acīm, Mārtiņš ievēroja zaķa kažoka nokrāsu. Ak, vai! Ka tik tas nebija Kārļa Šampaņas sudrabotais! Kā Rosko pie tā ticis? Vai tiešām ielauzies svešā teritorijā, lai paošņātos gar būriem? Mārtiņš juta sevī briestam izmisumu. Kā lai to tagad pasaka Kārlim? Un kā lai atzīst, ka viņa nevainojami gudrais suns ir pastrādājis noziegumu?
Bet varbūt kaut kā iespējams vainu novērst no sevis? Gan jau Rosko tur būs atstājis savu pēdu un zobu nospiedumus. Vajadzētu tos nokopt… Kamēr Kārlis ar Veltu ir šeit, Mārtiņš varētu ātri paspēt. Aizbraukt līdz ceļa galam, žigli noskriet mazo ceļa gabaliņu, atvērt vārtiņus un pieiet pie būra. novākt suņa un savas pēdas, un neviens pat neuzzinātu, kas noticis. Ak, jā, un trusi ielikt atpakaļ būrī! Tas nekas, ka nedzīvs. Kārlis taču stāstīja par pārēšanās risku. Slapjš un saņurcīts? Drusku sakopsim.
Apstulbis no sava pārdrošā plāna, Mārtiņš vēlreiz pārdomāja rīcības gaitu. Tur nekas nevarēja noiet greizi. Galvenais, lai neviens nepamana viņa prombūtni. Iesēdies mašīnā, novalkātā kreklā ietīto trusi nolicis uz sēdekļa blakus, Mārtiņš dziļi izpūta elpu un izbrauca no pagalma…
Kad nākamajā rītā Kārlis devās apkopt savu nelielo saimniecību, viņš kā ierasts apstājās pie Šampaņas sudrabotā būra. Kārlis skaidri atcerējās – tā durvis palika atvērtas, taču tagad tām priekšā bija aizvirtnis. Vai tiešām Velta būtu nākusi lūkoties? Pieliecies tuvāk režģim, Kārlis iekšā saskatīja kaut ko pelēcīgu. Atrāvis būra durvis, viņš neticēja savām acīm – Šampaņas sudrabotais bija atgriezies savā vietā! Diemžēl tikpat stīvs un nedzīvs kā dienu iepriekš, bet – būrī! Kā tas vispār iespējams? Kārlis labi atcerējās, kurā vietā trusi mežā apracis.
Vai tiešām tas būtu izslavētais Ziemassvētku brīnums? Kāds taču ir dzirdējis, ka koki atdzīvojas un mājlopi sāk runāt cilvēku balsī, ja jau to apgalvo! Bet kāpēc tad Šampaņas sudrabotā dvēsele nav savienojusies ar miesu? Vai tāpēc, ka Kārlis brīnumiem netic? Šajā brīdī viņš būtu gatavs tiem noticēt, ja tikai trusis sakustētos.
Atvērās mājas durvis, un Velta sauca vīru brokastīs. Kārlis vēlreiz maigi noglauda truša sirmi pelēko sānu, cieši aizvēra būra durvis un devās mājup. Galu galā viņam nekur nebija jāsteidzas. Ziemassvētku laiks taču esot brīnumu laiks
