Pagājušajā sestdienā Rīgā īpaši sumināja Kusiņu ģimeni no Tirzas pagasta. Akcijā “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks” Bērnu un ģimenes lietu ministrija rīkoja pasākumu, kurā pateicās Latvijas izcilākajām ģimenēm.
Pagājušajā sestdienā Rīgā īpaši sumināja Kusiņu ģimeni no Tirzas pagasta. Akcijā “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks” Bērnu un ģimenes lietu ministrija rīkoja pasākumu, kurā pateicās Latvijas izcilākajām ģimenēm. Kusiņi saņēma nomināciju “Drosmīgā ģimene” – viņu paspārnē nu jau vairāk nekā gadu patvērumu rod vairāki audžubērni.
“Pirmos audžubērnus – Kristapu un Renāti, kas ir brālis un māsa, – paņēmām 2005.gada janvārī. Viņi mums ļoti pieķērās, un mēs viņus ļoti iemīļojām, tādēļ paņēmām aizbildniecībā, jo pretējā gadījumā mums jau pagājušā gada vasarā būtu nācies šķirties. Viņi pie mums varēs dzīvot līdz pat 18 gadu vecumam. Šobrīd Kristapam ir 5 gadi, bet Renātei – 3. Pērn augustā pie sevis paņēmām 6 gadus veco Aleksandru. Šopavasar Aleksandru un viņa mazo, gadu veco māsiņu, kas dzīvoja bērnu aprūpes centrā, adoptēja franču ģimene. Lai arī, ņemot Aleksandru, zinājām, ka kopā būsim neilgu laiku, tomēr savstarpēji ļoti pieķērāmies. Sirds sāpēja šķiroties. Vēl tagad viņa ļoti pietrūkst. Mēs uzturēsim kontaktu. No Francijas jau saņēmām vēstuli, kur Aleksandra jaunie vecāki izstāstījuši, kā bērniem iet,” saka Daiga Kusiņa.
Kopš Lieldienām Kusiņu ģimenē dzīvo arī septiņus gadus vecais Ritvars, kas mācījās Liepnas internātskolā.
Pie Daigas viņš dzīvos gadu un, iespējams, pēc tam atgriezīsies pie vecmammas, kura audzina Ritvara vecākās māsas un brāļus. Ritvaram ir veselības problēmas, tāpēc Daiga gādā, lai viņš saņemtu nepieciešamo ārstēšanu. Kusiņu mājās četrus mēnešus dzīvos arī divas māsas – Aleksandra un Joanna – no Cesvaines, kamēr sociālie darbinieki strādā ar meiteņu vecmammu, kas ir viņu aizbildne.
Visi pūliņi un lielākais darbs ir uz Daigas vīra Gunta Kusiņa pleciem. Guntis bērniem gatavo ēst, pieskata un ar viņiem darbojas, jo Daiga strādā algotu darbu. Saimniecībā palīdz arī lielākās meitenes – Aleksandra un Joanna.
“Audžubērni reizēm sauc mūs par mammu un tēti. Kad devāmies uz Liepnas internātskolu pakaļ Ritvaram, pārējie bērni viņu bīdīja pie mums un teica: “Tētis tev atbrauca pakaļ!” Kopš tā laika Ritvars Gunti sauc par tēti, tāpat arī lielās meitenes, kas pirms sešiem gadiem ir zaudējušas māti. Tas ir mīļi. Šie bērni, kam ir pietrūcis mīlestības un glāstu, ļoti alkst pēc cilvēkiem, kam pieķerties, kurus mīlēt un saukt par mammu un tēti,” saka D.Kusiņa.
Latvijā šobrīd ir 191 audžuģimene. Daiga stāsta, ka audžuģimene par bērnu rūpējas tik ilgi, kamēr ar viņa īsto ģimeni darbojas bāriņtiesa, pagasttiesa. Tas parasti mēdzot būt no dažiem mēnešiem līdz gadam. Ir bērni, kas tiešām pēc laika atgriežas savā īstajā ģimenē, savukārt citiem ceļš uz mājām ir slēgts. Šādu bērni gaida jaunus vecākus, kas ir gatavi viņus pieņemt adopcijā.
“Mazs vai liels – visiem vajag mīlestību. Kad Aleksandra, kurai ir 15 gadi, ir nomākta, es pie viņas pieeju un apķeru. Viņa ar skaudību skatās uz mazajiem, kas vēl var ierāpties mums klēpī un samīļoties. Viņai tā ir pietrūcis. Es ceru, ka tajos brīžos, kad viņu apķeru, viņa saprot, ka mums ir tikpat mīļa kā mazie. Mēs ar Gunti esam sapratuši, ka tas ir mūsu uzdevums – palīdzēt tiem, kam ir grūti, kam ir vientuļi. Mūsu sirdīs un mājās visiem pietiek vietas. Lai arī mums mācīja, ka nedrīkstam pieķerties bērniem, tas nav izdarāms. Nevar novilkt robežu starp savu sirdi un šiem bērniem,” saka Daiga.
Tā nu šajā pavasarī Daiga strādāja ar abām vecākajām meitenēm, lai viņas varētu beigt skolu un nepaliktu uz otro gadu. Tas izdevies. Tā viņa Ritvaru palaikam aizved pie vecmammas, lai bērns varētu satikt īstos brāļus un māsas. Viņa arī pacietīgi Ritvaram māca burtus, lai puisītis, spītējot veselības problēmām, varētu veiksmīgi startēt skolā.
“Gandarījums ir tad, kad redzi, kā paņemtais bērns pārmainās un veidojas par jauku cilvēku. Kad paņēmām Kristapu, viņš bija kā balta, neaprakstīta lapa. Tagad, redzot, cik daudz viņš ir apguvis, pie mums dzīvojot, tas mani saviļņo. Esmu laimīga, redzot, kā bērni divu nedēļu laikā aizmirst rupjības un lamāšanos un iemācās runāt mīlestības valodā,” saka Daiga.
Kusiņu ģimenē ir trīs pašu bērni – dēli, kas jau izauguši. Daiga saka, ka pieņemtie audžubērni stiprinājuši ģimenes saites. Tātad viņu izvēlētais ceļš mājās nesis svētību.
