Nesen saskāros ar nepatīkamu atgadījumu. Ejot intervēt cilvēku, tas man “izlika” visas negatīvās emocijas, dusmas un nepasacītos vārdus.
Nesen saskāros ar nepatīkamu atgadījumu. Ejot intervēt cilvēku, tas man “izlika” visas negatīvās emocijas, dusmas un nepasacītos vārdus. Tagad piekrītu, ka cilvēks var būt neizsakāmi nežēlīgs vārdos un rīcībā, turklāt pat pret tādu cilvēku, kas neko pāri nav darījis.
Man prātā ienāca doma, ka visbiežāk mēs sāpinām tuvos cilvēkus, jo zinām, ka viņi ir līdzās vienmēr. Viņi piedos. Sapratīs. Aizmirsīs. Savukārt sabiedrībā mēdzam būt pieklājīgi, atsaucīgi un saprotoši. Veidojam tēlu, kas nemaz nelīdzinās mūsu īstajai būtībai. Un tad kādu dienu no cilvēka, ko satiec ne jau pirmo reizi, par kuru izveidojies pozitīvs priekšstats, sagaidi nepelnītus vārdus. Sāp. Kauns no teiktā. Bet savaldos, lai nenolaistos līdz tādam pašam līmenim. Un ar smaidu aizeju, kaut arī sirds no nepatīkamām emocijām un sāpēm gatava pārplīst.
Mēs pārāk maz cits citam dāvājam prieku un smaidu. Vislabprātāk atceramies slikto un tajā nepārtraukti “uzvārām” emociju katliņu. Tomēr, lai cik tas muļķīgi neskanētu, dusmu un atriebības pilni, naida pārņemti, mēs šo dzīvi vieglāku un skaistāku nepadarīsim. Ja arī kāds pāri nodarījis, cik ilgi tu turēsi naidu, atriebību? Vai šajās negatīvajās emocijās arī nekļūsi smieklīgs?
Sāpīgi atzīt, ka cilvēku starpā zudusi primitīva cieņa un pieklājība. Un, ja arī tā tiek saglabāta tikai pienākuma dēļ, tad, agri vai vēlu, sliktais “iznāk” virspusē un cilvēks ir redzams tāds, kāds viņš patiesībā ir. Varbūt vērts atcerēties,ka, turot ļaunu un nepārtraukti šīs emocijas uzkurinot, cilvēks sagandē garastāvokli gan sev, gan citam, kam iznāk ar to saskarties. Zaudē mieru un sava vārda labo slavu. Bet varbūt, ka mēs savās dusmās vēlamies panākt, lai arī citi cilvēki ciestu? Vienreiz ieklausītos? Izprastu? Bet varbūt mēs nemaz daudz nedomājam, ar kādiem vārdiem uzrunājam citu, ko un kā pasakām?
