Ir grūti būt publiskas profesijas darbiniekam – aktierim, politiķim, dziedātājam, dzejniekam, māksliniekam un arī žurnālistam.
Ir grūti būt publiskas profesijas darbiniekam – aktierim, politiķim, dziedātājam, dzejniekam, māksliniekam un arī žurnālistam. To apliecinās ne viens vien šo amatu darītājs, jo nemitīgi atrodas kā zem palielināmā stikla – par viņu raksta un to izlasa ļoti daudz cilvēku, vai arī viņam ir jāraksta un arī to izlasa ļoti daudz cilvēku.
Sen zināms ir teiciens – nekļūdās tikai tas, kas neko nedara (lai gan grūti ir iedomāties, kā tas ir – neko nedarīt). Citi popularizē patiesību, ka tikai ebreji mācoties no citu kļūdām. Pārējiem, redz, vajagot visu izmēģināt pašiem, pārliecināties, un tikai tad, ja esi kļūdījies, saprast, kā un ko vajadzēja. Te gan varētu iebilst, jo ne jau vienmēr tā ir.
Manuprāt, ja cilvēks ir pieļāvis kādu kļūdu, visaugstāk vērtējamā īpašība ir prasme to atzīt, atvainoties un censties labot. Tas ir galvenais, tikai visiem nekad nebūs vienādu iespēju, kā par izdarīto atvainoties. Mājsaimniece kļūdās, par daudz pieliekot ēdienam sāli vai neuzmanības dēļ saplēšot kādu trauku. Par to neuzzina neviens vai arī tikai tuvākie ģimenes locekļi. Mājsaimniece var pateikt: “Ai, šoreiz kartupeļiem piebēru par daudz sāls!” – un tuvinieki, viņu mierinot, saka, ka viss ir kārtībā un tāpat ir garšīgi. Kļūda ir piedota. Par to neviens vairāk nerunā un aizmirst. Ja neuzmanības dēļ saplīst kāds dārgs trauks, tad tracis mājās varbūt ir lielāks, bet arī to visi drīz aizmirst, jo “nekļūdās taču tikai tas, kas neko nedara”.
Žurnālistam par savu kļūdu ir citādāka atbildība un nākas uzklausīt daudz pārmetumu. Reti kāds par nejaušu pārrakstīšanos pasmaida un pasaka, ka viss ir kārtībā un lai neuztraucas. Bieži par kļūdu “iebaksta sejā” kāds, kas to vien gaida, kad tu kļūdīsies. Tajā brīdī viņam, protams, savas kļūdas aizmirstas, jo par tām nezina tik daudzi cilvēki. Rakstot vienmēr domājam, lai lasītājs saņemtu pēc iespējas vispusīgāku, patiesāku un interesantāku informāciju. Ja kļūdāmies vai pārrakstāmies, katra kļūda sāp. Sāp arī tad, ja, pašam nezinot, esi pieļāvis kļūdu, par kuru uzreiz neviens neaizrāda, bet pēc pusgada to pārmetoši atgādina. Tad gribas jautāt – kur jūs bijāt agrāk? Tāpat sāp, ja intervējamais apzināti ir sniedzis nepatiesas ziņas.
Lielākajam vairumam cilvēku to ir grūti saprast. Atliek vien novēlēt, lai viņi paši nekad nekļūdās. Un, ja arī kļūdās, lai viņiem par savām kļūmēm nebūtu jādzird pārmetumi.
