Katru gadu 25.martā Skaidrīte Ausekle – Greiziņa, kura šobrīd dzīvo Baldonē, ļaujas skaudrām atmiņām par Sibīrijas plašumos nodzīvotajiem astoņiem gadiem. Taču šo skaudrumu viņa cenšas slāpēt ar domām par Druvienu, kur viņa ieradusies 1945.gada 15.martā, lai Druvienas pamatskolā strādātu par skolotāju. Druvienu Skaidrīte joprojām dēvē par savu mīlestības zemi.
“Meklēju darbu, līdz kādu reizi mana skolas biedrene Līvija Zāberīte ieteica nākt strādāt uz Druvienu, kur bija vajadzīga skolotāja. Kopš agras bērnības sapņoju par šo amatu, tāpēc uzreiz izlēmu, ka braukšu. 1945.gada 15.martā mamma zirgu pajūgā atveda mani ar visu iedzīvi no Saikavas pagasta “Robežnieku” mājām atveda uz Druvienu. Visa mana iedzīve bija rozā gulta – vienīgā īpaši man taisīta mēbele, salmiem piebāzts guļammaiss un vēl dažas mantas. Sagaidīt iznāca skolas pārzinis Pēteris Zvaigznītis, kurš man ierādīja mazu istabiņu ar nelielu priekštelpu zēnu internātā, ko ir aprakstījis arī rakstnieks Jānis Poruks stāstā “Kauja pie Knipskas”,” stāsta Skaidrīte.
Dzina pēdas cilvēkiem
Skolā Skaidrīte strādājusi ar apvienotajām klasēm un mācījusi bērniem gandrīz visus mācību priekšmetus. “Mācību grāmatu nebija, tāpēc iztikām ar pirmskara gados izdotajām grāmatām. Bildēs pazinām Ļeņinu un Staļinu. Mani izvirzīja par pionieru vadītāju, bet iztikām bez sarkanajiem kaklautiem. Pēc kara Druvienas, Rankas un Lizuma meži bija pilni ar partizāniem, kurus toreiz sauca par mežabrāļiem. Savukārt pagasta māja bija pilna ar krieviem, kas dzina pēdas katram mierīgajam iedzīvotājam. Katra sēta tika novērota. Katras automašīnas rūkoņa lika bailēs sarauties. Arī es tiku novērota. Naktīs tumši stāvi ar šautenēm plecos staigāja gar skolu, tāpēc, kad bērnu skolā nebija, skrēju pie Līvijas,” atceras Skaidrīte.
1947.gada rudenī viņa saņēmusi uzaicinājumu ierasties Cēsīs Izglītības nodaļā, lai tūlīt viņu nodotu čekai, kur tika uzdoti jautājumi par viņas saistību ar mežabrāļiem, piekodinot, lai viņa nevienam par šo pratināšanu nestāsta. Gadu pirms tam Skaidrīte Druvienā iepazinusies ar “Prēdeļu” māju saimnieka dēlu Jāni Greiziņu, kurš atgriezies no filtrācijas nometnes Vladivostokā. Starp abiem jauniešiem izveidojusies mīlestība visa mūža garumā. 1947.gada 25.decembrī viņus “Prēdeļos” sareģistrējis pagastmājas skrīveris. Gadu vēlāk Skaidrītei piedzimusi meitiņa Rudīte. “Sākās jauns periods manā dzīvē – mīļš bērniņš, gādīgs vīrs un es – “Prēdeļu” saimniece,” domīgi stāsta Skaidrīte.
Visu izmaina mirklis
“1949.gadā bija dzirdamas runas, ka tiekot veidoti saraksti latviešu izvešanai uz Sibīriju. Mans Jānis, redzēdams, ka citas izejas nebūs, iestājās kolhozā un tam atdeva lopus un inventāru.
Bija 25.marta saulains rīts. Skolā steidzu izlikt pēdējās atzīmes, lai skolēniem izsniegtu liecības. Bērni – Guntis Dūrītis, Jānis Stalažs, brāļi Viesturs un Viktors Sīļi un citi pacietīgi gaidīja, kamēr pabeigšu iesākto darbu. Pēkšņi viens izsaucās: “Skolotāj, uz ceļa stāv pajūgs ar krievu zaldātiem!” Mani aizveda uz “Prēdeļiem” un lika sakravāt mantas,” stāsta Skaidrīte.
“Sākām kravāties, nesaprazdami, ko esam nodarījuši. Visu vēroja bruņots zaldāts. Otrs sēdēja pagalmā ragavās. Biju nobažījusies, kas notiks ar meitiņu? Ar govs pienu, ko varēju paņemt līdzi, labākajā gadījumā pietiktu vienai dienai. Nolēmu lūgt, lai meitiņu atļauj atstāt pie manas tantes, jo zināju, ka viņa kopā ar manu mammu Rudīti izaudzinās. Nometos zaldāta priekšā uz ceļiem un lūdzos. Vēl šodien saku paldies šim cilvēkam, kurš uzklausīja manu lūgumu. Vienā mirklī viss bija zudis, bet dzīve – pārvērtusies līdz nepazīšanai,” stāsta Skaidrīte.
Izrauti no dzimtenes
Druvienas tautas namā jau bija atvesti daudzi druvēnieši. Starp viņiem arī vairāki Skaidrītes skolēni, piemēram, Pēteris Poruks, Jānis Dekters un citi. Kad visi bija savesti, sākās ceļš uz Lizuma staciju. “Tur mūs jau gaidīja lopu vagonu rinda ar melniem logu acu caurumiem. Katru vagonu apsargāja zaldāts. Vagonā viss tumšs. Gar vagona sienām – nāras. Ar Jāni iekārtojāmies augšējā nārā. Tuviniekus klāt nelaida. Tikai tad, kad visi vagoni bija pilni, apmēram pēc pusotras dienas, vilciena sastāvs sāka kustēties.” Pēc divām nedēļām ešelons nonāca Tomskā, kur izvestajiem vēl divas nedēļas vajadzēja dzīvot barakās, gaidot, kad Obas pusē izies ledus, lai varētu laivās viņus vest vēl tālāk uz ziemeļiem.
“Necerējām, ka paliksim dzīvi, jo upe divu kilometru platumā vēla melnus viļņus. Ūdens sniedzās līdz baržas malām, tomēr Dievs par mums apžēlojās un maija sākumā piestājām piestātnē Kolomīna – Grīva, kur krastā mūs jau gaidīja vēršu pajūgi, lai vestu vēl tālāk. Brauciens beidzās Tomskas apgabala Čajas rajona Kolomīnas – Grīvas sādžā kolhozā “Roģina”. Mums ar Jāni ierādīja kaktu kādā mājā, kur dzīvoja krievu ģimene,” stāsta Skaidrīte.
Tur viņa sastapusies ar Ainu un Jāni Porukiem. Cieša draudzība Skaidrīti vēl šodien saista ar šo ģimeni, jo kopā ir nesta gan bēdu nasta, gan izbaudīti prieka mirkļi. “Nav man vairs “Prēdeļu”, bet ir “Trušļi”, kur dzīvo šie jaukie cilvēki,” saka Skaidrīte.
Bēdas neatkāpjas, dzīve turpinās
Ar smeldzošu smagumu krūtīs Skaidrīte atceras no Latvijas saņemto vēstuli, kurā viņas mamma rakstījusi, ka, braucot no Druvienas uz Saikavu, ceļā nomirusi viņas meitiņa. “Šķita, ka viss bija pakļauts iznīcībai. Pēc mūsu izvešanas kolhoza vadība bija likusi manai tantei ar bērnu izvākties no mājas, sakot, ka tur, kur ir vecāki, vajadzējis būt arī bērnam. Viņi pat aizlieguši Rudītei dot pienu no mūsu gotiņas. Tomēr vislielākās ciešanas vajadzēja pārdzīvot manai mammai.” Tikai četrus mēnešus vecā Rudīte tika apbērēta Saikavas kapsētā. Tur apglabāta arī Skaidrītes māmuļa un tēvs. Skaidrīte un Jānis Sibīrijā nodzīvoja astoņus gadus. 1950.gada 13.augustā Skaidrītei piedzima dēls Rolands, bet trīs gadus vēlāk – meita Maija. “Vīrs bija mūsu stiprais balsts, kurš mūs visus trīs prata nosargāt gan aukstajās ziemās, gan karstajās vasarās. Mājupceļš mums sākās 1957.gada pavasarī. Latvijā atgriezāmies maija sākumā, kad ābeles jau bija noziedējušas. Druvienas “Prēdeļos” mums vietas nebija. Uz laiku apmetāmies pie maniem vecākiem Saikavā, lai tad pārceltos uz Lubānu,” stāsta Skaidrīte.
Biju neuzticama
Ja Jānim izdevies sameklēt darbu, tad Skaidrītei tas nācies daudz grūtāk, jo viņa uzskatīta par neuzticamu. “Man bija piemērots tikai apkopējas darbs. Pamazām sākām iegādāties visu dzīvei nepieciešamo. Izskolojām bērnus. Dēls Rolands vairāk nekā 15 gadus ir Rīgas Zooloģiskā dārza direktors. Citu pēc cita pavadījām kapu kalniņā mīļos cilvēkus – mammu un tēti, sāka slimot arī mans Jānis, kuru zaudēju 1983.gada janvārī. Viņam bija tikai 64 gadi. Biju stipra un pieņēmu dzīvi, ko tā sniedza, bet tai vēl nebija gana, jo zaudēju arī savu 40 gadus veco meitu Maiju. Viņa tāpat kā Rudīte nomira ceļā no Rīgas uz Lubānu. Nu jau 15 gadus esmu kopā ar Maijas dēlu un savu mazdēlu Didzi, kuram esmu ļoti vajadzīga. Ar savām vecumdienām esmu apmierināta, jo man ir daudz draugu. Kalpoju Dievam un esmu viņam pateicīga par savu 86 gadus ilgo mūžu,” pateicas Skaidrīte.
