Piemiņas pasākumos piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo Bruņoto Spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš, regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, kadeti, karavīri, zemessargi un jaunsargi, kā arī iedzīvotāji, starp kuriem lielākā daļa bija politiski represētās personas vai šo personu tuvinieki.
Karavīrs ir simbols
Aizsardzības ministrs R.Bergmanis piemiņas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā atgādināja, ka skaitļi, kas tiek minēti saistībā ar 14.jūnija notikumiem, ir tikai skaitļi, bet aiz tiem stāv cilvēku ilgas, ģimenes, atmiņas, pazaudēti un salauzti likteņi, tāpēc šis laiks atmiņā jāpatur mūžīgi.
“Karavīrs ir tāds pats simbols kā karogs un himna. Ne jau velti 14.jūnijā to gribēja iznīcināt. Šodien redzam, ka to nevar iznīcināt. Mēs turam savās sirdīs Latviju, tāpēc cilvēki kļūst par karavīriem, stājas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kļūstot par virsniekiem. Karavīrs – tas ir svēts un grūts pienākums. Lai sagatavotu virsnieku, nonāktu līdz katra virsnieka sapnim – ģenerālim, ir jāpaiet ļoti ilgam laikam, bet vienā dienā, vienā gadā tika iznīcināts vairāk nekā tūkstotis virsnieku. Šīs brūces ir sadzijušas, bet par tām nekad netiks aizmirsts. To apliecina mūsu šodienas klātesamība piemiņas pasākumos. Es zinu, ja pienāks brīdis, kad būs jāaizstāv šī valsts, mēs tam esam gatavi,” piemiņas pasākumā pie dzelzceļa stacijas teica aizsardzības ministrs R.Bergmanis.
Par latvju virsnieku balta svece raud
Gulbenes dzelzceļa stacija ir izsūtījuma ceļa sākums arī Latvijas armijas komandējošajam sastāvam. Litenes nometnē labākos latviešu virsniekus pēc komisāru sastādītajiem sarakstiem arestēja un, atšķirtus no ģimenēm, atveda uz staciju, sadzina preču vagonos, lai aizvestu uz nāves nometnēm ziemeļos. Latvijā kopumā 1941.gadā tika represēti 1086 virsnieki. Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni desmit kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un uz Sibīriju deportēja aptuveni 430 virsniekus. 14.jūnijā izsūtīja vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju. 78 procenti vīriešu tika šķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, 340 Latvijas iedzīvotājiem tika izpildīts nāves sods. Vairāk nekā 1900 Latvijas pilsoņu nomira ieslodzījuma vietās. Kopā no visiem deportētajiem gāja bojā 4884 cilvēki. Tāda ir skarbā patiesība, kas tika atgādināta Latvijas armijas virsnieku piemiņas vietā “Sāpju siena” Litenē.
“Latvijas armija 1941.gada vasarā tika iznīcināta, jo okupācijas vara baidījās no pretestības tās noziedzīgajai politikai. Litene ir uzskatāma par Latvijas armijas virsnieku un karavīru Golgātas ceļa sākumu. Latvijas armijas traģēdija bija starp iemesliem, kas pēc valsts neatkarības atjaunošanas sekmēja mūsu valsts ātrāku izšķiršanos par iestāšanos NATO. Šobrīd varam pārliecināties, cik liela nozīme ir spēcīgiem un uzticamiem sabiedrotajiem, jo šajās dienās Latvijā sagaida NATO daudznacionālo spēku bataljona karavīru ierašanos. Vēstures skaudrā mācība liek mums darīt visu iespējamo, lai skaudrie notikumi nevarētu atkārtoties,” norādīja Valsts prezidents R.Vējonis.
“Tas ir gļēvi – cīnīties ar karavīru, kam rokās nav ieroča, ir gļēvi izsūtīt vecus cilvēkus, bērnus. Tās bija bailes. Savos piecdesmit gados Litenes piemiņas vietā esmu pirmo reizi. Man šodien ir prieks redzēt, ka vienotā ierindā stāv mūsu sabiedrotie – karavīri no Kanādas. Mēs neesam droši, tomēr zinu, ka visi kopā spēsim nosargāt Latviju!” Litenē teica aizsardzības ministrs.
Ar pārdzīvoto nelielās
Šī nav atmiņu, bet joprojām sāpju diena 78 gadus vecajai gulbenietei Aijai Bērziņai, kura Gulbenē ir gandrīz vienīgā, kas kopā ar mammu tika izsūtīta 1941.gada 14.jūnijā. “Mans tēvs tika nošauts tikai par to, ka mīlēja Latviju, es pati kā maza meitene tiku izsūtīta kopā ar mammu. Svešumā, ciešot badu, vienmēr vismaz vienā kājā vilku tupelīti, lai gadījumā, ja mani taigā saplosa vilks, mamma mani atpazītu. Tik ļoti gribējās ēst, ka ar pirkstiem urbināju ar māliem aizsmērētās māju sienu šuves un ēdu šos mālus. Mums klājās ārkārtīgi grūti, jo bijām paredzēti iznīcināšanai. Tāpēc sāp sirds arī par to, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka mēs lielāmies ar pārdzīvoto. Skatījos filmu “Melānijas hronika”. Šķita, filma ir uzņemta par mani,” saka A.Bērziņa.
Katru gadu piemiņas pasākumos gan 14.jūnijā, gan 25.martā piedalās arī 81 gadu vecais Uldis Dūrītis no Druvienas pagasta. “Man prātā vairāk palicis 1949.gada marts, jo tad jau biju krietns puika. Atceros, kā Druvienas pamatskolā stundas laikā klasē ienāca karavīri ar šautenēm un aizveda manu audzinātāju. Toreiz daudzas ģimenes izveda no Druvienas. Tajā laikā droši nejutās neviena ģimene, īpaši tās, kam bija zeme. Ja māja atradās tuvu mežam, tika uzskatīts, ka tās saimnieki sadarbojas ar mežabrāļiem, tāpēc jāizsūta uz Sibīriju. Esmu redzējis, kā pagasta centrā tika šauti cilvēki, kā mājas paliek tukšas, kā vaimanā nevainīgi ļaudis, tāpēc nekad neesmu ieredzējis okupantus. Tiklīdz sākās Atmoda, manifestācija, barikādes, veidojās zemessardze, kurā esmu kopš pirmās tās pastāvēšanas dienas. Druvienas pagastā pirmais pieteicos. Biju vada, tad rotas komandieris. Man ir daudz gadu, bet, ja vajadzēs, pie ložmetēja stāvēšu līdz pēdējam šāviņam,” saka U.Dūrītis.
