Gulbenietei Intai Vilkai dzīvē bieži nācies “dejot uz naža asmens”. Šādos brīžos viņu vienmēr pasargājis kāds augstāks spēks.
Gulbenietei Intai Vilkai dzīvē bieži nācies “dejot uz naža asmens”. Šādos brīžos viņu vienmēr pasargājis kāds augstāks spēks. Viņa to sauc par sargeņģeli un ir tam bezgala pateicīga.
Inta secinājusi, ka dzīvē ir augstāka vara par cilvēkiem, kas redz viņu labos un sliktos darbus. Tāpēc sieviete pārliecināta, ka nevar dzīvot pēc principa – skaldi un valdi, un lielākā bagātība ir cilvēka labā sirds. Inta klusībā lolojusi sapni – klātienē redzēt Parīzi. Sapnis piepildījies pēc 25 gadiem. Viņa pārliecināta, ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Intas sapnis piedzima Sibīrijā.
Redz pilsētu ar augstu torni
Sibīrijā pavadīto laiku Inta neaizmirsīs nekad. Tam pieder viņas bērnība. “Kopā ar vecākiem dzīvoju taigā. Iepazinu dabu, kā bērns izzinot, ko no tās bagātībām drīkst ēst, no kā ir jāatsakās. Mūs daudzkārt glāba simtgadīgi ciedru koki. Kopā ar citiem bērniem kāpu ciedru priedēs un ar koku dauzīju čiekurus. Pēc tam tos savācām un ugunskurā apdedzinājām sveķus. Ciedru riekstiņi bija ārkārtīgi garšīgi.
Mēs zinājām, ka taigā mīt lāči, bet par to nedomājām. Atceros, vienā vasarā dega taiga. Uguns pārmetās no koka uz koku. Dzīvnieki, bēgdami, tuvojās cilvēku mājokļiem. Lai gan vecāki mums aizliedza doties uz taigu pēc ciedriem, mēs neklausījām. Atkal aizgājām uz mežu. Uzkāpu priedē un, apkārt neskatīdamās, cītīgi vicināju nūju, tad izdzirdu, ka pārējie izbīlī sauc: “Lācis!” Tikai tad pamanīju tuvojošos dzīvnieku. Pārbīlī palaidu vaļā zaru, pie kura turējos, un kritu lejā. Gulēju zemē, nespēdama piecelties. Man šķita, ka dzirdu dzīvnieka soļus un sejā jūtu viņa elpu. Cik ilgi biju nogulējusi ar cieši aizvērtām acīm – nezinu. Nezinu, vai sapnī, vai trieciena iespaidā redzēju svešu pilsētu un augstu, savādu torni. Vēlāk par to stāstīju mammai.”
Bailes aizbiedē ar bailēm
Nākamajā dienā pēc kritiena Inta jutusies slikti. Sāpējusi krītot sasistā mugura. “Vecāki augu dienu atradās darbā. Viens otru redzējām vēlās vakara stundās, tāpēc par kritienu klusēju, bet kļuva arvien sliktāk. Mani aizveda pie dziednieces, kas savukārt izlēma, ka palīdzēt varot tikai taigā dzīvojošais šamanis.
Viņa paņēma mani pie rokas un veda taigā uz vietu, kur biju nokritusi no koka. Atceros – dega ugunskurs un blakus tam bija noklāta lāčāda. Man uz tās vajadzēja apgulties. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad redzēju, kāds izskatās šamanis. Tas bija ādās tērpies vīrs. Viņa kaklu rotāja uz ādas auklas savērti dzīvnieku zobi un ilkņi. Man kā bērnam viņš iedvesa bailes. Īpaši tad, kad šamanis sāka dejot ap ugunskuru un lāčādu, uz kuras gulēju. Tomēr otrā dienā jutos labi. Vecāki teica, ka viņam izdevies bailes “izdzīt” ar bailēm.” Vēlāk Intai stāstījuši, ko šamanis teicis – , ka viņa ir stiprs bērns, ka dzīvos ilgi, darot cilvēkiem labu, un viņu visu mūžu pavadīs kāds sapnis.
Kļūst par ārsta sievu
Sibīrijas laiks beidzās un Inta kopā ar vecākiem atgriezās Latvijā, 21 gada vecumā sāka strādāt skolā. “Es biju jauna. Man gribējās baudīt dzīvi, dejot un priecāties. Tolaik automašīnu bija krietni mazāk, tāpēc pat ziemā uz balli braucām ar motociklu. Saaukstējos, saslimu un nonācu slimnīcā. Vajadzēja operēt mandeles, sākās sarežģījumi, tāpēc ārstēties vajadzēja ilgāku laiku. Tolaik slimnīcā strādāja jauns ārsts – praktikants, ar viņu daudz runājām par dzīvi. Viņa prakses laiks beidzās. Atvadoties viņš man uzdāvināja ziedošu kastaņa zaru. Man tobrīd bija viena vēlēšanās: ja man būtu vīrs ārsts, es būtu laimīgākā sieviete pasaulē!” Pagāja vairāki gadi un Inta kļuva par ārsta sievu.
Kinoteātros demonstrēja filmu “Agrā rūsa”. Tajā Intai daudz kas šķitis nesaprotams: jaunas meitenes iziešana par sievu pie bagāta, bet krietni vecāka vīra, bezdarbs. Tomēr visvairāk viņa gaidījusi kadrus, kuros bijusi skatāma Parīze. “Es iegrūdu vīram sānos ar elkoni, sacīdama, ka vismaz reizi mūžā tāpat kā filmas varone Elza vēlos nonākt Parīzē. Vīrs atbildēja, ka man jāpaciešas, gan jau reiz tur tikšu. Viņš toreiz runāja kā zinādams, ka uz Parīzi aizbraukšu bez viņa.”
Atklāj slēptāko sapni
“Strādāju par skolotāju Alūksnē. Kļuvu par audzinātāju klasei, no kuras citi pedagogi atteicās. Tajā mācījās galvenokārt armijas virsnieku bērni. Pienāca izlaiduma diena vidusskolā. Kad pēc svinīgās daļas visi kopā ar vecākiem pulcējāmies klasē, kāda audzēkņa no Maskavas atbraukušais radinieks ieslēdza magnetofonu, lai ierakstītu mūsu sapņus. Viņš pienāca arī pie manis. Baidījos ieminēties par Parīzi, jo tas bija laiks, kad tālāk par bijušās padomijas robežām nevienu nelaida. Man – Sibīrijā augušai – vēl jo vairāk tālas zemes šķita neaizsniedzamas.
“Ja jūs neatklāsiet sapni, bet paturēsiet sevī, tas nomirs,” vīrietis teica. Es klusi izdvesu, ka sapnim vārds ir Parīze,” atceras Inta. Toreizējais sapņu pierakstītājs paredzējis, ka nākamā klases un skolotājas tikšanās būs pēc daudziem gadiem, kad vismaz puse dzīvē būs piepildījuši savus sapņus.
Tiekoties uzdāvina Parīzi
Kopš tās dienas ir pagājuši 25 gadi. Šajā vasarā Inta saņēmusi vēstuli – ielūgumu ierasties uz klases salidojumu Alūksnē. “Man nav bijis daudz audzināmo klašu, tāpēc, summējot gadus, sapratu, ka uz tikšanos aicina manas pirmās audzināmās klases nu jau pieaugušie skolēni. Vārdos nav aprakstāmas izjūtas, kādas pārņēma, ieraugot viņus savā priekšā. No 36 bija ieradušies 17. Visi – cilvēki ar noteiktu profesiju, uzskatiem un pārliecību. Bija ieradies arī vīrs ar magnetofonu. Kad pēc pastaigas pa Alūksni jau sēdējām skolas zālē, atskanēja magnetofona ieraksts. Jauniešu balsis stāstīja par saviem sapņiem. To dzirdot, nespējām valdīt asaras. Ar slēptām bailēm gaidīju brīdi, kad atskanēs mana balss, jo zināju, ka manam sapnim atšķirībā no audzēkņiem nav bijis lemts piepildīties. Negaidot ieraksts apklusa. “Skolotāj, un jums izdevās aizbraukt uz Parīzi?” jautāja viena no audzēknēm. Nē, atbildēju. Tad viņa ielika rokās aploksni, sacīdama, ka uzdāvina man Parīzi. Nespēju tam noticēt.” Inta atzīst, ka katru dienu par to, kā nokļūt sapņu zemē Parīzē, nav domājusi. Viņa apzinājusies arī materiālās iespējas.
Acis meklē Kvazimodo
Ik pa laikam Inta atver fotoalbumu ar fotogrāfijām, kas stāsta par Parīzi. “Bijušajiem audzēkņiem solīju, ka fotogrāfijas būs liecība tam, ka esmu viņu vēlmi izpildījusi.” Par sapņu pilsētu viņa var stāstīt ilgi. Tas nav aprakstošs stāsts par monumentālo celtņu arhitektūru, bet par izjūtām. Par to, kā, stāvot Parīzes Dievmātes katedrāles priekšā, viņa nejutusi zemi zem kājām, kā acis meklējušas Esmeraldas un Kvazimodo slepeno tikšanās vietu, kā ļāvusies augsto katedrāles velvju apgarotībai. Tāpat kā daudzi citi pasaules valstu apceļotāji arī Inta atkal vēlas atgriezties Monmartrā, lai brīdi pakavētos Kristus Svētās Sirds baznīcas priekšā, ko, dodot slepenu zvērestu, uzcēluši divi katoļu veikalnieki, cerot, ka baznīca pasargās Franciju no iebrucējiem. Viņa pacēlusies 300 metrus augstajā Eifeļa tornī un no tā augstākās vietas vērojusi apkārtni. Ar kailām kājām Inta pirmo reizi iebridusi Atlantijas okeānā un ļāvusies ūdens vēsajiem glāstiem.
Šodien Inta bieži sev jautā, vai izvēle kļūt par skolotāju ir bijusi pareiza, jo savulaik viņa vēlējusies kļūt par ģeoloģi. Sieviete uzdod jautājumu un pati rod atbildi, ka ir bijis vērts.
“Ir vērts dzīvot un mūžu veltīt cilvēkiem. Ne jau visas ir saules un veiksmes pārpilnas dienas. Dažkārt viss šķiet bezcerīgs un pelēks, bet šī vienmuļība pāriet,” Inta ir pārliecināta.
