Šopavasar savu triumfa brīdi Parīzē piedzīvoja gulbenieties, topošās pianistes Sabīne Krilova un Ieva Dzērve, kas mācās Gulbenes mūzikas skolas klavieru 5. un 6.klasē.
Šopavasar savu triumfa brīdi Parīzē piedzīvoja gulbenieties, topošās pianistes Sabīne Krilova un Ieva Dzērve, kas mācās Gulbenes mūzikas skolas klavieru 5. un 6.klasē. Viņas konkursā “Concours Musical de France” ieguva galveno balvu savā grupā, uzstājoties kā pianistu duets.
Ar panākumiem lielā konkurencē kā pianiste piedalījusies arī Gulbenes mūzikas skolas klavieru 2.klases skolniece Ance Skopāne. Šis konkurss Parīzē ir regulārs un notiek kopš 1979.gada. Meitenes uz konkursu devās kopā ar savām skolotājām Ivetu Putniņu un Lidiju Musajevu, kā arī ceļojumā viņas pavadīja mammas.
Sabīne stāsta, ka ir pagājis mēnesis pēc konkursa, tāpēc iespaidi ir “nogruntējušies”. Ieva saka, ka sākumā pēc atgriešanās Gulbenē meitenes jutušās kā vietējās slavenības. Uz ielas viņas nemitīgi uzrunājuši cilvēki, sveikuši, izteikuši vēlējumus. Arī portālā “www.draugiem.lv” pār meitenēm biris apsveikumu un laba vēlējumu lietus.
Braucot uz konkursu, Sabīne šaubījusies, vai izdosies plūkt laurus. Savukārt Ieva bijusi optimiste. “Es teicu, ka nekas mums neiznāks, bet Ieva iebilda, ka tāpat es biju noskaņota atlases kārtā Rīgā, taču mēs to izturējām un tikām izvirzītas līdzdalībai konkursā Parīzē,” stāsta Sabīne. Savstarpējai uzmundrināšanai esot liela nozīme. Meitenes ne brīdi pirms uztāšanās nav vienas, viņas stresu pārvar kopīgi.
Brīdis, kad abas uzzinājušas par uzvaru konkursā, bijis pārsteidzošs. Labā ziņa meitenes sasniegusi viesnīcā Parīzē, kad viņas bija devušās brokastot. “Citi latvieši teica, ka apsveic mūs ar uzvaru. Mēs neko nesapratām, pārvaicājām, ar ko mums apsveic? Ar uzvaru!? Mēs pašas nebijām devušās uz konkursa rezultātu paziņošanu, tāpēc ziņa par uzvaru bija negaidīta,” saviļņojošo brīdi atceras Sabīne un Ieva. Uzvara radījusi meitenēs patīkamu šoka sajūtu. Šī ir viņu abu pirmā reize, kad iegūta galvenā balva starptautiskā konkursā, turklāt – ārzemēs. Par uzvaru meitenēm esot solīta naudas balva, taču tā vēl tikai ceļo uz Gulbeni.
Iespaidi par Parīzi esot raibi. “Sākumā likās – kur mēs esam atbraukušas! Pilsēta likās piegružota… Taču vēlāk izrādījās viss citādi. Un tad bija jāiesaucas: cik skaisti ir Parīzē!” saka Ieva.
Braukt metro bijis vienkārši, jo visur ceļu norāda bultas. Ancei visvairāk Parīzē ir paticis Eifeļa tornis. Sabīne atzīst, ka, pirmoreiz ejot pāri tiltam Parīzē, meitenes metušas Sēnā naudiņu un iedomājušās vēlēšanās. Viena bijusi – atgriezties Parīzē. Viņas ticot, ka tas piepildīsies. Beigās katra šajā pilsētā pavadītā stunda likusies vērtīga, lai vēl kaut ko redzētu, izjustu, izbaudītu. Ance saka, ka Parīze likusies mīļa un mazliet līdzīga Rīgai. Meitenes šajā pilsētā jutušās droši, jo blakus bija mammas. Meitenes vēl ir tajā vecumā, kad vēlme būt patstāvīgām nav tik liela, lai gribētos pagriezt muguru vecākiem. Turklāt viņas atzīst, ka mammām iespēja redzēt Parīzi kopā ar meitām ir bijis skaists piedzīvojums. Piemiņai no šīs pilsētas meitenes atvedušas dažādas mīļlietiņas. Sabīnei ir parīzietes rokassomiņa, Ievai – stilīgs krekliņš ar Parīzes motīviem. Visām meitenēm mājās pārvesti suvenīri no šīs pilsētas.
