Inga Riekstiņa ir 19 gadus veca gulbeniete, kura vienmēr vēlējusies doties tālu prom no dzimtās pilsētas. Meitene uzskata, ka vismaz pagaidām jauniešiem te nav perspektīvas pilnveidoties vai sameklēt darbu.
Inga Riekstiņa ir 19 gadus veca gulbeniete, kura vienmēr vēlējusies doties tālu prom no dzimtās pilsētas. Meitene uzskata, ka vismaz pagaidām jauniešiem te nav perspektīvas pilnveidoties vai sameklēt darbu.
Pēc Gulbenes vidusskolas beigšanas 2002.gadā viņa iestājusies Rīgas Tehniskās universitātes Muitas koledžā, tomēr jau pirmajā mēnesī sapratusi, ka mācības neturpinās, bet meklēs iespēju rast darbu ārzemēs. Inga vērsusies firmā “Avalders”, kas piedāvā auklītes darbu dažādās pasaules valstīs.
“Man nebija noteiktas vēlmes, uz kādu valsti doties. Galvenais – projām no Latvijas. Firmas pārstāve bilda, ka darbs varētu būt Islandē, Zviedrijā vai Norvēģijā. Teicu, ka strādāšu Zviedrijā, bet man lika saprast, ka zviedri ir snobiski, tāpēc izvēlējos Norvēģiju. Biju gatava gaidīt vairākus mēnešus, lai saņemtu atbildi, lai gan klusībā joprojām mans sapnis ir strādāt Vācijā. Man patīk vācu valoda un vāciešu pedantisms.
Pieteicos septembrī. Vajadzēja iesniegt dažādus dokumentus, kā arī norādīt, kur pirms tam esmu strādājusi. Bija nepieciešamas fotogrāfijas kopā ar draugiem un ģimenes locekļiem. Man nebija iepriekšējas pieredzes auklītes darbā, tikai vēlēšanās doties projām. Devos pie kaimiņienēm, kopīgi nofotografējāmies. Izdomāju, ko pierakstīt fotogrāfijām, un viss. Izrādās, ka fotogrāfijas un dokumentus nosūta tālāk uz firmu “Atlantis” Norvēģijā. Sēdēju mājās un pacietīgi gaidīju, kad kāda ģimene mani izvēlēsies par auklīti. Telefona zvans vecāku mājās Gulbenē atskanēja pēc pusgada – nākamā gada aprīlī. Zvanīja no ģimenes, kura bija mani izvēlējusies. Piedāvājumam piekritu un posos ceļam,” stāsta Inga.
Uzņem kā savējo
Uz Norvēģiju Inga devās vasaras vidū. Vispirms ar prāmi līdz Stokholmai, tālāk ar lidmašīnu līdz Oslo, tad līdz Tronheimai – pilsētai, kur atrodas viņas darba vieta. “Ceļā neiztiku bez dažādiem starpgadījumiem. Pirms kāpšanas uz prāmja, smagākajai somai notrūka rokturis. Stokholma ostā muitu izgāju bez bagāžas. Kamēr to atguvu, gandrīz nokavēju otro lidmašīnu. Tomēr laimīgi nonācu galamērķī. Tronheimā mani sagaidīja saimniece un vecākais dēls. Ģimenē, kas mani izvēlējās par auklīti, ir četri bērni.
Aizbraucām uz viņu personisko māju. Man ierādīja pašai savu istabu un lika saprast, ka dzīvošu kā pilntiesīga ģimenes locekle.” Pirmajā nedēļā Inga iepazinusi māju, pilsētu un bērnus. Vecākajam dēlam Sverrem ir 12, jaunākajam – Snurrem – seši, bet dvīnēm Mia un Jannai – trīsarpus gadi. Sarunas sākumā risinātas angļu valodā. Bērnu māte strādā par zviedru firmas veikala vadītāju, tēvs ir datortehniķis, kas veido programmas medicīnā.
“Tas, kas mums te šķiet sadzīves ekstra, Norvēģijā ir pašsaprotama lieta. Tur nevienu nepārsteidz tā sauktais eiroremonts.”
Īpašu problēmu nebija
Inga stāsta, ka ar īpašām problēmām nesastapusies, jo ģimenē pirms viņas par aukli strādājusi meitene no Čehijas. Nedēļas pirmā diena Ingai sākusies ar mājas sakopšanu pēc brīvdienām. Divas dienas nedēļā viņa ar abām meitenēm apmeklējusi bērnudārzu. “Tas atrodas pie baznīcas un neatbilst bērnudārzam mūsu izpratnē. Kopā ar bērniem zīmējam, veidojam, gatavojam dažādas lietas un dziedam. Nodarbības ilgst līdz pusdienām, tad dodamies mājās. No skolas atnāk vecākie brāļi, un es sāku gatavot pusdienas. Tās ēdam pulksten trijos pēcpusdienā. Brīva esmu no puspieciem pēcpusdienā, kad no darba atgriežas vecāki.”
Nelielas problēmas Ingai radušās ar vecāko dēlu. “Gribēju pret viņu izturēties kā pret draugu, nevis audzinoši norādīt. Ātri no šī nodoma attiecos, jo puika sāka “kāpt uz galvas”.”
Inga uzskata, ka viņai ir veicies, jo nokļuvusi labā ģimenē. Tomēr Norvēģijā esot piemēri, ka ģimenēs pret auklītēm izturas despotiski kā pret zemākiem radījumiem, tādēļ meitenes lauž noslēgtos līgumus un atgriežas mājās. Par sevi Inga saka, ka izturēs, bet līgumu uz otru gadu neslēgšot, jo atkal vēloties izmēģināt kaut ko jaunu un neiepazītu.
Norvēģi ir ar “bremzēm”
Auklītei no Latvijas ir iespējams salīdzināt, kādi ir latvieši, kādi – norvēģi. Brīvdienās, kas Ingai ir nedēļas nogalē, viņa apmeklē dažādus klubus vai dodas pastaigā pa pilsētu. Nedēļu lielākoties viņa pavada bērnu sabiedrībā, tāpēc gribas uz brīdi atpūsties.
Inga iepazinusies ar vēl vienu meiteni no Latvijas, kas arī Norvēģijā strādā par auklīti. Divas reizes nedēļā viņa apmeklē nodarbības internacionālajā skolā un mācās norvēģu valodu. Mācības apmaksā valsts. Tā ir ieinteresēta, lai iespējami vairāk cilvēku apgūtu šo valodu. Inga uzskata, ka tā ir “cieta” valoda, bet tās apguve neprasot īpašu piepūli.
Ar bērniem Inga sarunājas norvēģiski, jo viņi, izņemot vecāko dēlu, angliski nesaprot. Viņa pārliecinājusies, ka salīdzinājumā ar norvēģiem, latvieši ir temperamentīgāki. Norvēģu jaunieši Ingai atgādinot cilvēkus ar “bremzēm”.
“Man viņi šķiet par lēniem. Tas ir tāpēc, ka norvēģiem nav tāds dzīves temps kā pie mums. Viņi ir droši par šodienu un nākotni, par darba un izglītības iespējām.”
Meitene pārliecinājusies, ka nav norvēģu virtuves piekritēja, jo tajā dominē dažāda veida maize un burgeri. Reiz viņa mēģinājusi cienāt ar salātiem, kādus gatavo Latvijā. Visi no tiem atteikušies, jo Norvēģijā nav pieņemts salātus gatavot ar krējumu.
Iegūst nevis zaudē
Ar nepacietību Inga gaida dienu, kad atkal mēros ceļu uz Norvēģiju, satiksies ar tās savdabīgo dabas skaistumu un cilvēkiem. Tas nekas, ka tur ir vairāk lapseņu, nevis odu un mušu, ka retums ir suns un kaķis. Ingai tur ir iespējams būt patstāvīgai.
“Norvēģijā viss maksā dārgi. Maize, pārrēķinot latos, maksā 1,20 latus. Viens lats atbilst 17 norvēģu kronām. Es naudu nerēķinu, jo nebraucu darbā, lai pelnītu un atgrieztos mājās. Neko sev neliedzu un cenšos iegādāties to, ko vēlos. Sākumā algu maksāja reizi mēnesī, bet tad ar saimniekiem vienojāmies, ka to saņemšu biežāk.”
Par lielāko ieguvumu, strādājot Norvēģijā, Inga uzskata apgūt norvēģu valodu, iespēju iepazīt citas valsts kultūru, dabu un sadzīves apstākļus, spēju būt patstāvīgai un rast jaunus draugus. Atgriežoties no Norvēģijas, Inga nolēmusi iestāties augstskolā. Gadu studēšot, lai tad dotos darbā uz kādu citu valsti. Šoreiz – lai pelnītu naudu.
“Man ir plāni kā Napoleonam,” Inga jokojot piebilst un raksturo sevi kā cilvēku, kam viss ātri apnīk, tāpēc vienmēr gribas uzzināt kaut ko jaunu. Viņas padoms jauniešiem ir vienkāršs: ja kaut ko vēlaties, tad ejiet un dariet! Cits jūsu vietā neko nedarīs.
