Kohoza priekšsēdētājs kā apbalvojumu ģimenei piešķīris govi.
Kohoza priekšsēdētājs kā apbalvojumu ģimenei piešķīris govi
Vilija Mauriņa, kura šobrīd dzīvo Rīgā pie meitas Māras un joko, ka no laucinieces esot kļuvusi par Rīgas dāmu, kurai 88 gadi esot tikai tāds nieka vecums, nekad nav spējusi aizmirst dienu, kad preču vagonā no Gulbenes dzelzceļa stacijas viņa kopā ar meitu un vīru tika aizvesta uz Sibīriju uz Tomskas apgabalu. 1949.gada 25.marta dienas notikumus viņa bieži redz sapņos, no kuriem atmostoties jūtas laimīga, ka viņas ģimenei bija lemts atgriezties mīļotajā Latvijā.
“Mans vīrs Leo bija saimnieka dēls. 1945.gada pavasarī ģimenē bijām četri – trīs gadus veca meita Māra, nepilnu mēnesi vecais dēls Juris un mēs abi. 25.marta rītā pulksten 4.39 no miega iztraucēja spēcīgi sitieni durvīs. Beļavas pagasta “Āboliņu” māju saimnieks steidzās tās atvērt, es mierināju raudošo mazuli. Istabā iebrāzās bruņoti vīri un pavēlēja mudīgi ģērbties, jo kādu gabalu vajadzēšot pavizināties. Uz vīra jautājumu, ko viņš noziedzies, skanēja atbilde, ka viņa ģimene neesot vēlama valdībai. Mums ļāva ņemt līdzi visu, nemitīgi kliedzot, ka taisāmies kā žīdi. Māja bija ielenkta, aiz logiem staigāja bruņotie vīri. Leo, skanot nemitīgiem uzkliedzieniem, klētī lika maisā žāvētu gaļu, putraimus un zirņus. Mantas tika sasviestas ratos, un, mēs neko nesaprazdami, atvadījāmies no tēva mājām,” atceras Vilija.
Pirmā pietura – Sverdlovska
Pagastmājā, kur atvestas “ienaidnieku” ģimenes, pārbaudīts, vai visi ieradušies. Mazā Jurīša sarakstos nebijis. To uzzinot, uz pagastmāju atsteigusies Vilijas māte. “Es dēlēnu vēl pēdējo reizi pazīdīju un tad vīstoklīti atdevu mātei, kurai ar parakstu vajadzēja apliecināt, ka viņas gādībā paliek jaunais “noziedznieks”.” Vilijai vēl arvien ausīs skan māmuļas pravietiskie toreiz teiktie vārdi: “Jurītis skries pretī, kad atbrauksiet atpakaļ!” Šodien Juris jau ir pensionārs, kurš izaudzinājis trīs bērnus un piedzīvojis četrus mazbērnus. No pagastmājas ceļš vedis uz Gulbenes dzelzceļa staciju, kur preču vagonā pārlaista nakts kopā ar vēl septiņām ģimenēm, lai tad dotos ceļā. Pirmā pietura, kur pēc nedēļu ilga brauciena atļauts izkāpt no vagona, bijusi Sverdlovska. Vēl pēc dažām dienām klāt galapunkts – Tomskas apgabala Tomskas rajons, kur atbraucējus gaidījuši vairāki zirgu pajūgi. “Jautājām, kur mūs vedīs. Atbilde bija strupa, ka “ne jau uz mežu, bet uz ģerevņu”. Pabijām vairākās sādžās, līdz tikām izmitināti Belousovas sādžā, kur nodzīvojām līdz atbrīvošanas brīdim. Aprakām emocijas un pamazām sākām pie visa pierast, jo tā bija vieglāk. Neko izmainīt taču nevarējām. Sākumā bija grūti. Līdzpaņemtā pārtika beidzās. Pieticīgajā sādžas veikaliņā tikai reizi nedēļā bija pievedums, tāpēc maize bija retums,” stāsta Vilija.
“Aprakām emocijas un pamazām sākām pie visa pierast.”
No bada ģimeni glābušas tuvinieku no mājām sūtītās paciņas, kas sākušas pienākt pēc dažiem mēnešiem. Galvenais, lai sūtījumā būtu taukvielas – sviests, speķis. Vietējie, to redzot, nekautrējušies bilst, ka “ēd kā baroni, bet vēl raud”. “Tikām saukti par budžiem, kulakiem, izmantotājiem, fašistiem, tomēr gada laikā pierādījām, ka esam labi strādnieki.” Vilijai piešķirts vārds Žeņa, bet viņas vīram – Ļoša.
Nespēj pacelt cirvi
pret bērziem
Ļoša sūtīts meža darbos, bet Žeņai ierādīts darbs dārzniecībā, jo brigadiera meita Marusja sadraudzējusies ar latviešu meiteni Māru, kura jau četru gadu vecumā labi runājusi krieviski. Mācības sādžas skolā Mārai nesagādājušas grūtības. Viņa drīz vien izvirzīta par teicamnieci. Tomēr vecāku sirdī mājojis nemiers, jo klimata maiņas un skopā pārtika Mārai radījušas sirdskaites. Ar lielām grūtībām viņa izķepurojusies un šodien, lai gan klāt pensijas vecums, joprojām pati palīdz atgūt veselību citiem cilvēkiem. Arī Vilijai nācies kopā ar alūksnieti Vilmu strādāt mežā. Pēc nedēļas zāģis iesprūdis kokā un pārlūzis. Izrādījies, ka kolhozā tas bijis vienīgais tāda veida darbarīks. “Vajadzēja izstrādāt ne tikai noteikto normu, bet sagādāt malku arī savai “čugunkai”. Netālu no mājas, kur dzīvojām, brigadieris nociršanai ierādīja bērzu birztalu. Ne es, ne vīrs nespējām pacelt cirvi pret baltajiem stumbriem, jo tāda pati birztala bija arī pie mūsu mājām Latvijā,” atceras Vilija. Sibīrijas dabu un zemi viņa raksturo kā skaistu un auglīgu. Mēslus, kas ziemā uzkrājušies kūtīs, pavasarī gāzuši tuvējā upē, lai ūdens aizskalo, jo viss tāpat labi audzis. Ciedru meži uzskatīti par īstu bagātību. Uz krāsns izžāvētie ciedru rieksti bijis neliels peļņas avots. “Mums nebija tiesību atstāt sādžu, lai dotos uz tirgu. Reizi mēnesī bija kontrole, vajadzēja ar parakstu apliecināt savu esamību. Vietējie nebeidza brīnīties, ka protam parakstīties”.
Domas kavējas pie mājām
Ar nepacietību Vilija gaidījusi vēstules no mājām, lai uzzinātu, kā klājas Jurītim. Ar dēlu viņa un vīrs satikušies pēc sešiem gadiem. Puisēns bijis spirgts un vesels, bet tam vecumam pārāk nopietns. Izsūtījuma priekšpēdējos gados saimnieciskā dzīve pamazām nokārtojusies. Sakņu dārzā izaudzētā raža pārdota Tomskas tirgū. Vīrs, būdams agronoms, neskopojies ar padomiem, tāpēc kolhoza priekšsēdētājs kā apbalvojumu ģimenei piešķīris govi. No kaimiņiem iegādāts sivēns, arī vistas. Govis visu gadu brīvi staigājušas pa lauku. Lai tās varētu patverties no 30 grādu aukstuma, izraktas zemnīcas. Ja piedzimis teļš, tas ticis turēts istabā tāpat kā vistas, līdz iestājies siltāks laiks. Interesanti, ka vietējie paši neēduši cūkgaļu, bet to pārdevuši. Vilija joprojām nav aizmirsusi tik rakstūrīgās “guļankas” bajāna pavadībā, ielāgojusi, kā raudzējama “braška”, kā vietējiem ļaudīm mācījusi žāvēt gaļu un daudz ko citu. “Bija drūma oktobra diena. Mēs ar vīru piemājas dārzā steidzām rakt kartupeļus. Māra, pārnākusi no skolas, apstājās pie žoga un stāstīja, ka skolotāji teikuši, ka latvieši varēs atgriezties mājās. Jaunā ziņa vēja ātrumā apsteidza sādžu. Vietējiem tā nepatika, jo zudīs labi strādnieki, tāpēc priekšsēdētājs vīram bija gatavs atdot savu divstāvu māju, lai nebraucam uz Latviju. Nekādi zelta kalni mūs nespētu piesaistīt!” Atļaujas mājās braukšanai kārtojušās gausi, nosvinēti kārtējie Ziemassvētki un sagaidīts 1956.gada janvāris. Beidzot ilgi gaidītā atļauja! Tikusi rīkota atvadu balle. “Šķīrāmies draudzīgi, cits citam vēlot visu to labāko. Zirga pajūgā braucām uz staciju. Savādi – zirgi bija straujāki. Arī vilciena vagoni siltāki un to gaita straujāka. Vilciena pavadonis ziņoja: “Esiet modri! Tuvojamies Latvijas robežai!” Vēl dažas stundas, un bijām Gulbenes stacijā. Stāvējām uz savas zemes, būdami gatavi to noskūpstīt, skanēja latviešu valoda. Pretī nāca mana māte, bet viņai pie rokas mans dēls Juris… Sapratu, jāsāk dzīve atkal no jauna. Tam spēku dos dzimtā Latvija.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Vilija Mauriņa.
Dzimusi: 1920.gada 20.janvārī.
Mācījusies: Ozolkalna sešklasīgajā pamatskolā, Rīgā teātra skolā, dzirdes attīstības institūtā un citur.
Darbs: akciju sabiedrībā “Vilis Ķuze” (tagad “Staburadze”), zivju pārstrādes rūpnīcā un citur.
Ģimene: precējusies, vīrs Leo miris, meita Māra, dēls Juris.
Moto: Dzīvē no katras situācijas vienmēr ir izeja, tāpēc nedrīkst zaudēt optimismu.
