Apvienoto Nāciju organizācija 2007.gadā pieņēma rezolūciju, ar kuru 2.aprīli noteica par Pasaules Autisma izpratnes dienu un aicināja visas pasaules valstis pievērst īpašu uzmanību šai problēmai. Šogad Latvijā aprīlis ir mēnesis, kura laikā tiek aktualizēti jautājumi, kas saistās ar autismu.
Sadarbība veicina attīstību
Pasaulē ir vairāk publikāciju par autisma problēmām nekā pašu cilvēku ar autismu. Daudzās valstīs sabiedrībā populāras personas runā par šo jautājumu, vāc ziedojumus, stāsta Latvijas Autisma apvienības valdes priekšsēdētāja un logopēde Andžela Šteinberga. Latvijā par autismu plašāk runā aptuveni 15 gadus, taču vēl joprojām informācijas nav pietiekami daudz.
Galvenais ir nevis pārspīlēt ar autismu saistītās problēmas, bet gan tās saprast, uzsver bērnu psihiatre Daiga Bauze. Ārste gandarīta, ka beidzot arī šiem bērniem, kuri ir nedaudz savādāki, Latvijā pievērsta lielāka uzmanība, lai viņi varētu normāli dzīvot sabiedrībā, viņus neuztvertu kā sliktākus vai slimus. “Viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, tikai vairāk vai mazāk dzīvo savā pasaulē,” skaidro D. Bauze.
Agrīna diagnostika, piemērota terapija un izglītības iespējas – tas var nodrošināt bērniem ar autisma spektra traucējumiem iespēju attīstīties atbilstoši viņu spējām. Lai to nodrošinātu, nepieciešama vecāku un dažādu jomu speciālistu sadarbība.
Fakti, kas dara uzmanīgu
Pirmie, kuri pamanīs, ka bērna attīstībā viss nerit “kā pēc grāmatas,” visticamāk, būs vecāki. Logopēde iesaka vērtēt, kāda ir bērna uzvedība, kā viņš rotaļājas. Jāvēro, vai bērnam nav kādi īpaši rituāli, roku plivināšana, kā veidojas acu kontakts. Uzmanīgam jābūt, ja bērns interesējas tikai par vienu lietu, piemēram, tikai par kalendāriem vai tikai par dinozauriem, varbūt viņš visu laiku virpina mašīnas ritentiņu.
Parasti mazuļa pirmie izrunātie vārdi ir “mamma,” “tēta”. Autiska spektra traucējumu gadījumā pirmais vārds var būt “kompjūters”, “hidroelektrostacija,” “kalkulators”. Ja nav acu kontakta, ja bērns neadekvāti reaģē – mamma smaida, bet bērns raud vai otrādi – arī tas var liecināt par problēmām. “Ja bērns kož sev, kož pārējiem, ja viņu ir grūti pārnest no vienas vietas uz otru, ja pilnīgi atsakās no ēšanas, bet izvēlas ēst tikai kaut ko vienu – tie ir fakti, kas dara uzmanīgu,” norāda A. Šteinberga.
Jāvērtē bērna valoda
Pats galvenais – problēmu agrīna saredzēšana, uzsver speciālisti. Nedrīkst gaidīt, kad pienāks pieci gadi, un tikai tad vērsties pēc palīdzības. Bērns, kurš nekad nav runājis, četros vai piecos gados pēkšņi neuzsāks to darīt – šīm pasakām daktere D. Bauze brīdina neticēt. “Tā nebūs! Ja līdz pusotra vai divu gadu vecumam bērns nav teicis nevienu zilbi, nevienu vārdu, noteikti jāved pie speciālista – pats no sevis viņš nerunās!”
Taču var būt arī pretējs variants, bilst logopēde A. Šteinberga. Divgadīgs bērns runā ļoti daudz – gluži kā mazs “profesoriņš”, bet pats nesaprot, ko saka, viņam ir grūtības uztvert, ko runā apkārtējie, rodas sarežģījumi ar komunikāciju. Iespējams variants, ka bērns jau uzsācis runāt, taču tad pēkšņi to vairs nedara. Arī tad jāvēršas pēc palīdzības.
Nereti vecāki teic, ka bērns visu saprot. Tomēr, izvērtējot valodu un sapratni, speciālisti var konstatēt, ka bērns saprot daudz mazāk, nekā vecāki domājuši, nepietiek ar atsevišķiem teikumiem. Nereti šādu bērnu intelekts ir normāls un pat virs normas, bet dažkārt iespējami arī garīgās attīstības traucējumi – spektrs var būt ļoti plašs, skaidro logopēde. Ja bērnam ir autiskā spektra traucējumi, būtu svarīgi izglītot pedagogus, lai viņi zinātu, kā strādāt un panākt labāku rezultātu, kā arī sniegt atbalstu vecākiem. Diemžēl bieži bērnam ir jau desmit gadu, redzams, ka problēmas ir, taču diagnozes nav – ne vecāki, ne skolotāji nezina, ko ar šo bērnu darīt, reālo situāciju ieskicē A. Šteinberga.
Palīdzēt var psihiatrs
Jo agrīnāk tiek konstatēti autiskā spektra traucējumi, jo labāk ar šo bērnu var strādāt. Ja māmiņa redz, ka bērnam ir problēmas – pusotra vai divu gadu vecumā bērns nerunā, neskatās acīs, ir sajūta, ka viņš it kā norobežojas no apkārējās pasaules, ir stereotipas roku kustības, sāk haotiski spēlēties, neveido sižetu rotaļās vai vispār neizrāda interesi par rotaļlietām, tad pirmais solis ir vērsties pie ģimenes ārsta, skaidro psihiatre D. Bauze. Ģimenes ārsts savukārt bērnu sūtīs pie bērnu psihiatra, kurš konsultēs jebkura vecuma mazā pacienta vecākus.
Nereti gan vecāki baidās no psihiatra, taču tam nav iemesla. Psihiatrs veiks izmeklējumus, noteiks diagnozi. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāsāk lietot zāles, mierina ārste. Piemēram, Rīgā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikā ļoti labus rezultātus darbā ar autiskiem pacientiem sniedz mūzikas terapija, deju un kustību terapija, stāsta D.Bauze. Mediķu mērķis nav uzstādīt diagnozi, jo to var arī noņemt – svarīgākais ir saprast, ka bērnam ir traucējumi, un veicināt viņa attīstību, uzsver psihiatre. Mediķu praksē ir arī piemēri, kad autiskā spektra traucējumi pēc laika izzūd. Taču tas var arī nenotikt, ja vecāki nezina, ko darīt, laikus neuzsāk sadarbību ar logopēdu, citiem speciālistiem.
“Bērnu ar autismu liktenis ir atkarīgs no speciālistu izpratnes, zināšanām un godaprāta. Arī tad, ja vecāki neinteresējas un necīnās par bērnu vai nesaprot un neuzklausa speciālistu, kurš ir ieinteresēts šajā darbā, rezultāts var nebūt tik labs un bērna iespējas var būt daudz mazākas,” uzsver logopēde A.Šteinberga.
Autists var būt arī ģēnijs
Autistiem noteikti traucētas būs trīs pamatlietas – kā veidot attiecības ar cilvēkiem, kā komunicēt, būs arī traucējumi elastīgajā domāšanā un iztēlē – grūti iztēloties to, kā nav, iejusties otra ādā un saprast, ko otrs domā, skaidro A. Šteinberga.
Dažkārt autists pārlieku jūtīgi reaģē uz redzes, dzirdes, garšas, smaržas vai garšas kairinātājiem. Piemēram, viņš var dzirdēt, ka šobrīd brauc vilciens, bet nedzird līdzās esošu cilvēku sarunu. Var saredzēt sīku detaļu, bet “bildi” kopā nesaliek, un tas viņu arī īsti neinteresē. Nav izslēgts, ka cilvēks ar autismu būs ļoti apdāvināts un pat ģēnijs kādā konkrētā nozarē, piemēram, fiziķis, ķīmiķis, arhitekts, jurists.
Ja vecāki saņem atbalstu un informāciju, kā ar bērniņu darboties, lai veicinātu viņa attīstību, rezultāts var būt ļoti labs, pārliecinājusies klīniskā psiholoģe Zane Siliņa. Viņas praksē ir pozitīvi piemēri – bērni, kuri saņēmuši palīdzību Bērnu psihiatrijas klīnikā kopš trīs gadu vecuma, nu jau septiņu vai astoņu gadu vecumā veiksmīgi mācās skolā, traucējošās iezīmes ir stipri mazinājušās.
“Galvenais – neslēpt un nebaidīties. Labāk ir īstenība tāda, kāda tā ir. Tad varēs zināt, kā labāk ar šo traucējumu strādāt, nevis šaubīties un nezināt. Pats par sevi nekas nepāriet, daudzkārt traucējums var saglabāties mūža garumā. Bērns, kuram ir autisms, var izaugt par pieaugušo ar autismu. Bērns, kuram ir Aspergera sindroms, var izaugt par pieaugušo ar Aspergera sindromu. Taču, ja kopš bērnības ar viņu regulāri strādā, pazīmes var kļūt daudz vājākas,” nenoliedz A. Šteinberga. Dažkārt palīdzība būs nepieciešama visa mūža garumā, bet dažkārt uzlabojums redzams jau visai ātri. Var gadīties, ka bērns tā arī neapgūst valodu un nevar runāt, tad saziņā jāizmanto citas saziņas metodes. “Bērnu nevar salīdzināt ar citu, bet tikai ar viņu pašu.”
Uzziņai:
Autisms ir ar attīstību saistīts traucējums visa mūža garumā, kas ietekmē to, kā cilvēks sazinās un saprotas ar apkārtējiem. Bērni un pieaugušie ar autisma spektra traucējumiem nevar saprasties ar citiem visiem saprotamā veidā.
Aspergera sindromam ir daudzas autismam raksturīgas pazīmes.
Informācija internetā:
www.autisms.lv
www.nas.org.uk.
