Nedrīkst zaudēt malēniešu pašcieņu. Uz “Alūksnes Ziņu” jautājumiem atbild Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas darba drošības inženieris Monvīds Šteinerts.
Nedrīkst zaudēt malēniešu pašcieņu.
Uz “Alūksnes Ziņu” jautājumiem atbild Valsts zemes dienesta Vidzemes reģionālās nodaļas darba drošības inženieris Monvīds Šteinerts.
1. Domes darbu vērtēju apmierinoši. Piecu ballu sistēmā var likt pat trīs ar plusu. Protams, daudz kas tajā būtu labojams. Manuprāt, ir vajadzīga lielāka atklātība. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji jāinformē ne tikai par lēmumiem, kas jau pieņemti vai izpildīti, bet arī par to, ko apspriež un gatavojas darīt. Iespējams, ka aktīvākie iedzīvotāji izteiktu savas domas un ierosinājumus.
2. Jaunievēlētajam domes priekšsēdētājam vispirms ir jāsakārto tās izpildstruktūra, jo lēmējvarai no izpildvaras ir jābūt stingri nodalītai. Nosakot pilsētas domes darbinieku struktūru un pienākumus, sākumā atalgojumu vajadzētu paredzēt minimālu. Pēc tam to var paaugstināt, ja nopelnīts saņemt vairāk. Pašvaldības deputāti par to var lemt.
Satrauc administratīvi teritoriālās reformas tendences. Alūksne ir nozīmīga ne tikai pilsētas iedzīvotājiem, bet arī apkārtējo pagastu cilvēkiem. Manuprāt, viss rajons varētu būt viena liela pašvaldība ar centru Alūksnē, protams, saglabājot darbiniekus pagastos. Domes priekšsēdētājam par sadarbību ar apkārtējiem pagastiem ir jādomā laikus. Citādi var gadīties, ka centrs paliks viens pats.
3. Pašvaldības budžeta ieņēmumu daļa ir noteikta ar likumu, un tur neko nevar mainīt. Var domāt un lemt tikai par izdevumu daļu. Ir jāatrod optimālais variants līdzekļu sadalē, bet tas būs grūti – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Nedrīkstētu aizmirst maznodrošinātos iedzīvotājus un pensionārus, kas saņem apmēram 30 latu mēnesī. Bet, kamēr nav zināmas visas vajadzības, politiski runāt par budžeta sadali ir viegli. Kad vajadzēs konkrēti lemt, tad, iespējams, viss izskatīsies citādi.
4. Būtu vajadzīgs liels projekts, kur šo miljonu ieguldīt, lai tas dotu divu, trīs un vairāk miljonu peļņu. Miljonu var ātri sadalīt un iztērēt, bet tad tam nebūs atdeves. Alūksne būs Eiropas Savienības robežpilsēta. Iespējams, ka miljons varētu būt kopprojekta līdzfinansējuma daļa. Tā varētu uzcelt lielu kokapstrādes uzņēmumu. Manuprāt, nav normāli, ka izcērt mežus un lēti pārdod apaļkoksni.
Otra iespēja ir izlietot līdzekļus, lai saglabātu Alūksnes rajonā ekoloģiski tīru vidi. Pētījumi liecina, ka te ir fizioloģiski labvēlīga dzīvesvieta. Datori un internets tagad ir katram, kas ar tiem vēlas strādāt. Varbūt galvaspilsētas un Eiropas gudrās “galvas” brauks šurp strādāt, jo nepatiks lielpilsētu burzma un skaļums. Uz Rīgu vai Briseli viņi dosies tikai laiku pa laikam.
5. Valsts prezidenti uzaicinātu apciemot Alūksni. Parādītu viņai alūksniešu atjaunoto Saules tiltu un aicinātu paraudzīties no Tempļa kalna uz pilsētu. Domāju, ka prezidente atzītu – otras tik skaistas vietas nav.
6. Jau teicu, ka Alūksne būs Eiropas Savienības robežpilsēta. Ir jāmeklē varianti, cik lielai tai jābūt – pašreizējās vai visa rajona robežās. Krievija ir Alūksnei tuvāk nekā Rietumeiropas valstis. Tāpēc noteikti ir jābūt sakariem un sadarbībai ar Pleskavu, Novgorodu, Sanktpēterburgu un citām pilsētām. Krievijas tirgus ir liels, taču Latvija nedrīkst nokavēt, jo citādi to aizņems citas Eiropas valstis. Domāju, ka mūsu zemnieki var piedāvāt piena, gaļas un augkopības produkciju kaimiņvalsts iedzīvotājiem.
Ja Latviju uzņemtu Eiropas Savienībā, kad tajā iestājās Īrija, tad alūksnieši tagad nebrauktu strādāt uz Īriju. Bet tagad ir vairākas postkomunisma valstis, kas vēlas būt ES dalībvalstis. Un ir acīmredzams, ka neviens mūs tur negaida atplestām rokām. Tas nozīmē, ka nevar cerēt uz lieliem ieguviem. ES būs drošības garants, bet par pārējo ir jāgādā pašiem.
7. Manā dzīvē lielākā vērtība ir ģimene. Bērni būs tie, kas dzīvos labāk par mums. Viņi redzēs, kā būs Eiropas Savienībā.
8. Materiāla dāvana man neliekas svarīga. Daudz lielāka nozīme ir veselībai. Tāpat ir vajadzīgs darbs un iespēja saņemt pienācīgu atalgojumu, lai vecumdienās var dzīvot pārticīgi. Tad var arī aizbraukt un apskatīties, kā ir citur pasaulē. Mani iepriecina labs vārds un jebkura dāvana, kas dota no sirds, bet tās vērtībai naudas izteiksmē nav nozīmes.
9. Alūksniešiem vēlu veselību, izturību, nezaudēt malēnisko pašcieņu un pārliecību, ka viņi ir vajadzīgi mūsu pilsētai un Latvijai. Lai katra jauna diena ir labāka par iepriekšējo!
10. Brīnums ir Alūksne un tās cilvēki. Viņi ir daudz cietuši un pārdzīvojuši, bet dzīvo, tic un priecājas.
Tas ir galvenais – nezaudēt ticību un nekļūt pesimistiem.
Vizītkarte
Monvīds Šteinerts, 59 gadi, precējies, ir divi bērni, augstākā izglītība, Latvijas zemnieku savienības biedrs.
Dzīves moto: “Vienmēr un visur būt godīgam!”
Patīk piedzīvojumu literatūra un grāmatas, kas ar humoru liek domāt par nopietno kā Ilfa un Petrova
“12 krēsli”.
Tuvas ir filmas ar skaistiem dabas skatiem, piemēram, Jāņa Streiča “Cilvēka bērns”.
Garšo latviešu virtuves ēdieni.
Vaļasprieks – medības un darbs lauku mājā.
