Pēc pāris stundām, apīries apkārt ezeram, atgriezās Zigurds, bet, izkāpis no laivas, joprojām “neredzēja” Dignu.
Pēc pāris stundām, apīries apkārt ezeram, atgriezās Zigurds, bet, izkāpis no laivas, joprojām “neredzēja” Dignu.
“Nu nevajag arī!” jau aizmirsusi savu nostāju – skatīties uz visu to no malas- Digna sabozās.
Kādu brīdi visus nodarbināja telts sliešana, ik pa brīdim- alus pudeles tukšošana. Tad Digna atcerējās krastā aizmirsto laivu un, neviena nepamanīta, klusi aizīrās no krasta. Lai! Lai dusmojas! Vismaz tik daudz taču viņa ir pelnījusi! Par ikdienas blakus būšanu, rūpēm un uzklausītajiem pārmetumiem. Par to, ka vēl līdz šim Zigurdu nebija pametusi …
Nu sīkie vilnīši laivu bija ievirzījuši ezera ielokā. Krastā augošā ieva vēlīgi dāvāja patvērumu ēnā un Digna, acis aizvērusi, domās atkal atgriezās pie sava pēdējā laikā iecienītā rēbusa – kā būtu tad, ja būtu savādāk…
* * *
Ievilcis airus laivā, Modris ļāvās niecīgajai vēja pūsmai. Tādā karstumā zivis neķērās. Pēkšņi uznākušais laiskums mudināja atlaisties guļus un kādu brīdi ļauties laivas inercei. Ja apbrauktu meldriem aizaugušo krastu, tur tālāk ēnainajā līcī varbūt vēl būtu glābiņš no saules. Varbūt arī kādai badīgai zivij rastos apetīte uz tārpiem…
Kādu brīdi vēl minstinājies, Modris tomēr izšķīrās par labu laiskai atpūtai. Šķita, ka laiva pati lēnām virzījās uz krasta pusi. Viņam jau bija pazīstama šī sajūta, ka nevajag pretoties tai notikumu plūsmai, kas tiek vadīta no augšas…
Jā, šodien viņam vēl bija izdevies izmukt no mājām, no apnikušajiem ciemiņiem un nogurdinošās kņadas. Lai Agrita pati tiek galā ar saviem radiem. Bija jau gan redzams, ka arī viņai tas viss ir apnicis, bet kā gan lai pieklājīgi liek saprast, ka laiks posties mājās? Sievasmāte bija pārņēmusi vadību virtuvē un dārzā, pamazām iegraužot robu arī Modra naudas makā. Tad vajag to, tad vēl kaut ko, un mīļā miera labad vienkāršāk bija piekāpties bez liekas runāšanas. Bija jau mēģināts iebilst, bet viņa tāpat prata pierādīt savu vajadzību nepieciešamību, un galu galā tāpat nācās piekāpties. Tad vēl tas bērnu bars… Strādājot mežniecībā un ikdienā esot divatā ar mežu, Modris bija atradis no trokšņa. Arī vakarā mājās gribējās mieru, un reizēm traucēja pat televizors. Sākumā Agrita šo Modra prasību uztvēra kā untumu, cerot, ka drīz pāries, bet, kad saprata, ka “klusums” ieilgst, sākās pirmās nesaskaņas. Lai nebūtu jāstrīdas ar sievu, Modrim pareizāk šķita klusēt un atrast nodarbošanos ārpus mājas. Labi, ka bija dārzs, kurā varēja rakt un stādīt, rušināt zemi, labot sētu, uzsliet lapeni un dēlam šūpoles. Bet tajās reizēs, kad tur patiešām viss bija apdarīts, vēl pastāvēja iespēja aizbraukt uz ezeru. Piepūšamā laiva un makšķeres bagāžniekā un – pilnīgs miers.
Vēl jau bija gan arī ārkārtas darbadienas, kad nācās dežūrēt tornī un vērot panorāmu virs koku galotnēm. No augšas skatoties, mežam piemīt tāda krāsu daudzveidība, kādu uz zemes stāvot grūti iedomāties. Vietām koši zaļa lapotne, citur sudrabaina un pelēcīga, citur tumši zaļa vai jau dzeltēt sākusi. Tālo ezeru noslēpumainais skatiens, ceļu un stigu sarežģītais vijums. Šur tur pavīd pa kādam ogotāja stāvam, saklausāma balsu sasaukšanās. Reizēm mieru patraucē kāda dūmu strūkla, bet nekas nopietns, par laimi, viņa iecirknī vēl nebija gadījies. Bet vasara sausa, kas to lai zina…
Bezrūpīgais ezera miers bija īsta atpūta. Te domas varēja klīst kur vien gribēja. Te varēja domāt arī par Dignu, nejauši satapto jauno sievieti ar bezgala skumjajām acīm. Viņa bija ienākusi Modra dzīvē pavisam nesen – ar pilnu melleņu grozu, ziliem pirkstiem un muti. Nogurusi no staigāšanas, atspiedusi muguru pret koka stumbru viņa bija apsēdusies ugunsnovērošanas torņa pakājē īsi pirms tam, kad tur pienāca Modris. Izsaiņotās sviestmaizes liecināja par iecerētu azaidu. Toreiz, viens otram atvainojušies, protams, pilnīgi ne par ko, abi bija cienājušies ar Dignas sviestmaizēm, un Modris aizrautīgi stāstīja par savu darbu.
