Dīvaini, kā šīs sievietes klātbūtnē viņš atraisījās un kā vārdi radās un plūda paši no sevis. Toreiz laiks pagāja nemanot.
Dīvaini, kā šīs sievietes klātbūtnē viņš atraisījās un kā vārdi radās un plūda paši no sevis. Toreiz laiks pagāja nemanot. Digna aizsteidzās uz autobusu, un tik vien izdevās, kā pierunāt viņu apsolīt, citreiz šaipusē esot, tā vienkārši nepaiet garām tornim. Kādreiz Modris neticēja liktenim, taču kopš viņa dzīvē dažādas liktenīgas nejaušības daudz ko bija vērsušas par labu, viņš ticējai šai nolemtībai. Arī Dignas parādīšanos viņa tuvumā Modris uzskatīja par liktenīgu zīmi. Pēc šīs abu tikšanās viņa dzīvē daudz kas bija mainījies – visi līdz šim smacējošie ikdienas sīkumi šķita vieglāk paciešami un darbi raitāk ritēja. Domas nemitīgi atgriezās pie Dignas. Pat nakts stundās Modri vajāja un mulsināja jaunās sievietes skumju pilnais acu skatiens. Noslēpumains un aizplīvurots. Brīžiem tas Modrim atgādināja viņam vien zināmo – pār koku galotnēm tikko saskatāmo, tālo ezeru vilinājumu…
Arī šobrīd, atlaidies laivā pusguļus, viņš vēl un vēlreiz atsauca atmiņā šīs tikšanās reizes sīkumus. Dignas pelēko acu rāmo skatienu, nejaušos pieskārienus, rimto balsi un skanīgos smieklus, un Modri, spēcīgāk kā jebkad iepriekš, pārņēma dīvaina tuvuma un maiguma sajūta. It kā viņa būtu tepat kaut kur blakus.. Viņš jutās Dignai vajadzīgs. Tikai – kāpēc gan viņa līdz šim vēl nebija centusies Modri uzmeklēt? Ak, kāpēc gan viņš toreiz nebija palūdzis vismaz Dignas telefona numuru? Vai maz vēl iespējama tāda nejaušība, kas viņus atkal savestu kopā?
* * *
Digna pat nebija pamanījusi, kā laiva piestājusi krastā. Satrūkusies viņa paskatījās pulkstenī – par laimi aizritējusi tikai kāda stunda. Ieklausījusies klusumā, viņa centās sadzirdēt Zigurda vai Normunda balsis. Vai tiešām viņi nemaz neizjuta Dignas trūkumu? Jeb varbūt sen jau devušies mājupceļā?
Acīmredzot, līča ēnainā klusuma iemidzināta, viņa bija iesnaudusies. Jā, Digna atcerējās pat sapni, ko tikko redzējusi. Un vai gan tas bija kāds brīnums, ja sapnim bija Modra seja? Vēl pirms brīža viņa bija centusies visos sīkumos atcerēties tos nedaudzos kopīgos mirkļus… Jaunā mežsarga nosvērtību un apdomību, apslēpto romantiku un sapņainību acu skatienā, klusināto balsi. Modra acīmredzamo aizrautību ar mežu un mīlestību pret darbu. Dignai gribējās viņu salīdzināt ar kādu no kokiem – tik ļoti viņš šķita saaudzis ar šo vidi. Parasti vīrieti salīdzina ar ozolu – dzīvības, spēka un skaistuma simbolu, bet, pēc Dignas priekšstata, Modrim pietrūka izteikti platu plecu, muskuļotu roku un īsti vīrišķīgas stingrības. Varbūt viņā ir kaut kas no vītola noslēpumainā melanholiskā skaistuma? Bet varbūt Modris varētu būt pīlādzis, kur aiz trauslas ārienes slēpjas neparasti stingrs raksturs? Vai aristokrātisks un cēls, atturīgs, vienkāršs un lokans bērzs? Jā, tieši bērzam piestāvētu šī noslēpumainā sapņainība skatienā, rāmi plūstošā mīlestība un pieticība. Un tieši bērzam Dignai pašlaik visvairāk gribētos pieglaust vaigu…
Dīvaina bija šī viņu tikšanās – šķita, ka Modrim sakrājies milzums neizrunātu vārdu, bet ne par sevi – par mežu, par kokiem, saknēm un ligzdām, pēdām un vēl visu ko citu. Ja vien viņa nebūtu steigusies, ja vien viņa būtu izlēmusi palikt mežā līdz nākošajam autobusam… Dignai gribējās domāt, ka Modris vienkārši nepaspēja kaut ko pajautāt viņai… Protams, viņš aicināja Dignu nepaiet tornim garām arī citreiz, un viņa šo aicinājumu nebūt nebija aizmirsusi. Tikai tās abas reizes, kad Digna atkal devās ogot, viņa Modri tur nesastapa… Mežs taču ir tik liels – cik gan bieži var krustoties divas takas…
Var jau tā bezgalīgi sapņot un minēt – kā būtu, ja būtu… Bet, guļot laivā ezerā, neko jau neizmainīsi. Negribīgi ielaidusi airus ūdenī, Digna pagrieza laivu atpakaļceļam.
* * *
Apbraucis palielo meldru puduri un iztālēm pamanījis līča ēnā laivu un kādu tajā rosāmies, Modris pārdomāja. Viņa iecienītā vieta jau bija aizņemta, bet būt kaimiņos ar kādu pašlaik kaut kā negribējās. Atkal mūžvecie jautājumi par lomu un ēsmu, sūrošanās par karstumu. Lai nu šoreiz paliek! Kaķa tiesu mājās būs ko atrādīt.
Ar dažiem spēcīgiem airu vēzieniem Modris apgrieza laivu un devās atpakaļceļā…
* * *
Tikai tagad Digna atskārta, ka līdzšinējais dziļais klusums uz ezera ir pārvērties. Tajā ielauzušās automašīnu motoru skaņas. Kaut kur netālu bija dzirdamas balsis, ūdens šļaksti un jautri smiekli.
