Nesen viesojos pie kāda pagasta pensionāriem.
Nesen viesojos pie kāda pagasta pensionāriem. Reizi mēnesī viņi sanāk kopā kuplā pulciņā. Viena eleganta pensionāre smej, ka šāda satikšanās reizi mēnesī vajadzīga, lai varētu vecās lauku drēbes samainīt pret labākām, lai būtu vismaz viena iespēja nedomāt par lauku sētu. Katru reizi pie viņiem viesojas kāds uzaicināts viesis. Katru reizi viņi pārspriež sev aktuālos un sasāpējušos jautājumus. Starp savējiem, jo kas tad vislabāk cits citu izprot, kā tikai tie, kas ir līdzvērtīgi? Arī mēs runājām. Par laikrakstu – kā tas top, kas to veido. Runājām par tēmām, kas viņus visvairāk satrauc. Klausījos viņos un domāju – kādu smagumu viņi nes. Kādas problēmas pārcilā. Jūtu ironiju, kā viņu darba mūžu valdība šobrīd novērtē ar smieklīgi zemajām pensijām. Runājam par pagasta ļaudīm, kas tik bieži klauvējot pie durvīm, kur var dabūt mājās gatavotu spirtotu dzērienu. Ka tieši alkohols ir lielākais iemesls, kādēļ daudzās mājās notiek strīdi, ķīviņi un pat kautiņi. Runājam par jauniešiem, kas, sastapuši vecāka gadagājuma ļaudis, mēģina slēpt, ka viņu rokās ir cigaretes. Ka pat jaunas meitenes lasot izsmēķus pa ceļam. Meklējam arī vainīgos – gan valdību, gan pašus pieaugušos. Daudz viņos ir rūgtuma, daudz pārciestas pārestības, un tomēr – sievas ada un tamborē. Gaišus un skaistus darbus. Arī sanākšanā pensionāres sarūpējušas gardus kārumus, galds kā kāzās. Pašas smejas, ja to redzētu ministru prezidents Aigars Kalvītis, tad pensijas noteikti tiktu samazinātas, jo, re, viņas prot iztikt ar to pašu mazumiņu. Taisnība. Pārliecinos par latvieša sīkstumu un pacietību. Vai tā ir bezizmēra, es nezinu.
Es tikai zinu, kā mazpilsētā cilvēki steidz uz veikalu un pērk akcijas preces, kas ir lētākas. Kā pērk nocenotu pārtiku. Kad mazā pilsētā atver jaunu veikalu, cilvēki stāv stundām ilgi pie tirdzniecības iestādes durvīm, drūzmējas, lamājas, strīdas par groziņiem. Gluži kā padomju laikā. Ar cerību, ka tur būs kaut kas lētāks. Pirms divām dienām redakcijā ienāca kāda lauku sieviņa. Viņa bija iegādājusies Ķīnā ražotus gumijas zābakus. Pēc nedēļas tie iziruši – gumija saplaisājusi. Gājusi uz veikalu un izcīnījusi, ka zābakus samaina. Arī samainītie saplīsuši. Viņa raudāja, ka nabagam jāmaksā divreiz. No pensijas dārgākām un kvalitatīvām precēm naudas nepietiek, bet, pērkot lētās, jārēķinās, ka tās smukas izskatās tikai veikala plauktā. Tas viss no nabadzības. No naudas skaitīšanas.
Atceros, kā mana draudzene, kas strādā Luksemburgā, vienā no bagātākajām Eiropas valstīm, stāstīja par vietējiem pensionāriem. Cik tur sirmās sievietes un vīrieši esot inteliģenti, mierīgi, saposti. Tādā brīdī man sažņaudzas sirds. Vai Latvijā mazāk strādāts? Bet mūsu lauku sieviņa nepieprasa kristāla kurpītes. Viņa vēlas labus gumijas zābakus. Un viņu sapratīs tikai savējie.
