Absolventi dalās atmiņās un slavē stingros un taisnīgos skolotājus
Savējos Druvienas pilī sagaidīja tagadējās pamatskolas direktore Velga Černoglazova. Absolventu salidojuma dalībnieku vecuma amplitūda bija milzīga. Kopā bija gan seniori, gan pusmūža cilvēki, gan jaunieši, gan vietējie, druvēnieši, gan tuvāki un tālāki ciemiņi. Kuplā pulkā bija atbraukusi Sarmuļu dzimta: māsa Dace Aišpure (no Stradu pagasta) ar saviem brāļiem Guntaru, Jāni un Dzintaru. Visi beiguši Druvienas pamatskolu. 1987.gada absolvents Guntars skuma, ka rīta pusē starp salidojuma dalībniekiem vēl neredzēja savus skolasbiedrus, kuri savulaik kļuva slaveni ar dalību mākslas filmā pēc Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas” stāsta motīviem. Aigars Ziediņš, kurš iejutās Cibiņa lomā, tagad dzīvojot un strādājot Lizumā, viņš remontējot automašīnas, bet Jānis Preisis, kurš bija Buņģis, tagad Rīgā nodarbojas ar celtniecību.
No absolventu savstarpējām sarunām bija dzirdams, ka dažs bijušais klasesbiedrs pašlaik ir ārzemēs. “Mūsu bijušie skolēni tagad ir visur pasaulē, taču viņi aizbrauc, pastrādā un brauc mājās. Tie, kas dzīvo Druvienā, no peļņas darbiem ārzemēs parasti atgriežoties, nepaliek pavisam svešumā. Kuri meklē darbu tepat, lielākoties to atrod Lizumā – “Dimdiņos”, “Avotos”. Paspēj arī lauku darbus apdarīt savā sētā. Druvienā daudzi joprojām tur gotiņu,” stāsta tagadējā Druvienas pamatskolas direktore Velga Černoglazova.
Visus interesēja, cik tagad skolēnu ir Druvienas pamatskolā. “Ja 1.septembrī būs 45, tas būs ļoti labi,” atbildēja direktore. “Vai jūs arī
esat “zem āmura” jau?” bažīgs bija tagadējais rīdzinieks Valdis Sakārnis, kurš pats šo skolu ir beidzis 1952.gadā. V.Černoglazova neslēpa: “Protams, mēs jau piecus gadus esam “zem āmura”. Kamēr paši varēsim, tikmēr pastāvēsim. Mūsu skola ir ne tikai kā pamatskola. Bet arī kā daudzfunkcionāls centrs. Tas nozīmē gan bērnu, gan pieaugušo izglītošanu, vasaras nometņu organizēšanu. Šovasar skolā notika četras vasaras nometnes. Mācību gada laikā brīvdienās arī notiek dažādas radošās nometnes.” Tajā pašā laikā V.Černoglazova saka, ka statistika ir nežēlīga. Pirms gadiem 15 šajā skolā bijis 150 skolēnu.
Salidojuma dalībnieki reģistrējās pilī un pēc tam devās uz veco skolu-muzeju, kur skanēja simboliskais skolas zvans un mācību stundu vadīja muzeja saimniece Ligita Zvaigznekalne, kura aicināja kopā nodziedāt “Dar’ man, tēvis, pastaliņas”. Viņa arī nolasīja bijušo Druvienas skolotāju Skaidrītes Ausekles Greiziņas un Līvijas Annas Zāberes atmiņu pierakstus, kas ir muzeja krājumos. “Kaut jel vienu dienu gribētu dzīvē izdzīvot tā, kā toreiz Druvienas skolā. Tik skaists laiks tas bija! Nezinu, ko atdotu, lai to vēlreiz piedzīvotu,” vēstī skolotājas L.A.Zāberes atmiņas. Absolventu vārdā runāja Faina Sproģe, dzimusi Ļipčanska (1952.gada absolvente), kura tagad dzīvo Valkas pusē, Aumeisteros. “Mums nebija žagara disciplīna,” viņa teica un bilda, ka pieticis tikai ar ciešu skolotāja skatienu, lai bērni saprastu, kā ir jāuzvedas. Tikšanās skolā-muzejā beidzās ar kopīgu tortes baudīšanu un tējas dzeršanu pagalmā, lapenē, kā arī ar kopbildi uz skolas kāpnēm. Absolventu salidojuma turpinājumā bija Druvienas kapusvētki un vakarā – koncerts un balle pilī.
Fakti
Druvienā pati pirmā skola tika izveidota 1824.gadā un tā atradās Saltupē, līdz mūsdienām ēka nav saglabājusies. Arī Tirziešos savulaik ir bijusi skolas ēka, bet 1868.gadā Druvienas bērni sāka mācīties tur, kur tagad ir vecā skola-muzejs. Uz Druvienas muižas kungu māju skola pārcēlās 1951.gadā un atrodas šajā ēkā vēl joprojām.
