Latvijā dzīvo 424 cilvēki, kuriem pirmais vai otrais vārds ir Tālis.
Tālis ir noteikts, patstāvīgs. Viņš lēnām virzās uz mērķa piepildījumu – tā šā vārda īpašniekus raksturo personvārdu pētnieks Gunnars Treimanis. Stradu pagasta iedzīvotājs pensionārs Tālis Apinis, kurš vārdadienu svinēja 3.martā, uzskata, ka savulaik arī viņam piemitusi mērķtiecība.
“Nezinu, kāpēc vecāki man izraudzījās šo vārdu. Man tas šķiet pārāk rets. Esmu dzimis mēnesi pirms Lielā Tēvijas kara sākuma – 1941.gada maijā. Mans tēvs bija dzelzceļnieks un strādāja Gulbenes dzelzceļa stacijā, bet 1941.gadā viņu evakuēja uz Krieviju. No turienes tēvs neatgriezās. Tā nu sanāk, ka viņš mani ir redzējis, bet es viņu neatceros. Mammai nenācās viegli izaudzināt divus bērnus,” smaida Tālis. Ar skumjām viņš atceras vecāko brāli, kurš nomiris 21 gada vecumā.
Kolhoza stūrmanis
Tālis gandrīz 20 gadus stāvējis pie Kirova kolhoza vadības stūres. Tagad, kad naktīs nenāk miegs, viņš kavējas atmiņās par toreizējiem gadiem un salīdzina vēsturi ar šodienu. “Iespējams, ka tas izklausās ķecerīgi, bet, salīdzinot, kā ļaudis dzīvoja kolhoza gados un kā dzīvo tagad, tad daudzu ģimeņu materiālā situācija salīdzinoši ir kļuvusi daudz sliktāka. Sabiedrības sašķelšana sākās jau tad, kad katra cilvēka dzīvi vērtēja pēc viņam piederošo privatizācijas sertifikātu daudzuma. Jau toreiz tā sauktais “sabiedrības krējums” uzskatīja, ka viņi ir daudzkārt labāki par “reņģēdājiem”, tādējādi veidojās nepārvarama plaisa starp cilvēkiem, ko vēl vairāk palielināja atšķirīgās darba algas. Savulaik kārtīgs darba cilvēks varēja nopelnīt vairāk nekā kolhoza priekšsēdētājs, bet šodien situācija ir mainījusies. Tas nav pareizi, ka dažu valsts iestāžu vai uzņēmumu vadītāju alga ir gandrīz divdesmit reizes lielāka nekā vidējā darba alga, ko saņem darbinieki. Privātajās struktūrās to vēl varētu saprast, bet ne valsts struktūrās. Tāpēc arī algu samazināšana par 15 un 20 procentiem dažādu cilvēku ienākumus ietekmē atšķirīgi. Ja viens pēc šāda algas samazinājuma turpina braukt atpūsties uz tālām valstīm, tad otrs nezina, kā nodrošināt ģimeni,” prāto Tālis.
Pensijā darāmā pietiek
Tālis stāsta, ka pensionāram vienmēr pietiek darāmā. “Dzīvesbiedre ir pievērsusies tirdzniecībai, tāpēc viņai reizēm piepalīdzu. Gādāju arī par to, lai laikā tiktu izslaukta piena devēja, kas lielā mērā nodrošina iztiku. Galvenais, lai, aiziedams pensijā, cilvēks visu laiku būtu kustībā, jo kustības ir dzīves pamats,” piebilst Tālis. Savulaik viņš aktīvi iesaistījies mākslinieciskajā pašdarbībā – muzicējis pūtēju orķestrī un uzstājies kā pasākumu vadītājs un joku plēsējs, bet šodien vairs neesot tāda aicinājuma. “Kas no tās skatuviskās runāšanas, ja galvenais ir darīšana,” smejas Tālis. Viņš neslēpj prieku, ka vismaz pagaidām bērni – dēls Alvis un meita Arnita – nav pametuši Latviju labākas dzīves meklējumos. Tālis uzskata, ka šodien, lai kaut ko pelnītu, cilvēkiem jāmeklē dažādi risinājumi un iespējas. “Kamēr cilvēkam kust rokas un kājas, tikmēr latvietis badā nemirs. Viņš ir sīksts un pacietīgs,” saka Tālis.
