Sestdien tautā mīlētā Nacionālā teātra aktiera Kārļa Sebra dzimtas salidojumā Lizuma pagasta Velēnā pulcējās apmēram 200 cilvēki no visas Latvijas.
Sestdien tautā mīlētā Nacionālā teātra aktiera Kārļa Sebra dzimtas salidojumā Lizuma pagasta Velēnā pulcējās apmēram 200 cilvēki no visas Latvijas.
Aktierim klātesot, vispirms bija dievkalpojums Velēnas luterāņu baznīcā, ziedu nolikšana Sebru dzimtas kapos, pēc tam dzimta pulcējās “Zvejnieku” sētā Gaujas tuvumā. Izcili sakopto pirms 100 gadiem būvēto lauku māju pagalmā augstu mastā pacelts plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Māju juridiskais saimnieks (mantinieks atbilstoši latviskajām tradīcijām) ir Jānis Dainis Sebris, kas te pierakstīts, kaut vēl dzīvo Valkā. Taču faktiski “Zvejniekos” saimnieko trīs tēvadēlu un viņu divu māsu pēcteči – apmēram 40 cilvēku liela saime. Viņu aprūpē ir 80 hektāri zemes. “Zvejniekos” piedzīvotas septiņas kāzas, sākot no 1931.gada, kad precējās māju pirmais saimnieks Pēteris, apņemot par sievu Annu. Mīlestību uz šo vietu, uz “Zvejnieku” mājām pārmanto bērni un bērnubērni.
Svinīgo saieta daļu “Zvejnieku” sētā ievadīja kopīgi dziedātā dziesma “Še kur līgo priežu meži”.
Aktieris Kārlis Sebris radiniekus uzrunāja ar vārdiem: “Sveiki, visi Gaujas ūdenī svētītie!”
Salidojuma dalībnieki pētīja un papildināja uzzīmēto dzimtas koku 13 paaudzēs, kura sākotne ir 1650.gadā. Dzimtas koks veidots, pētot ierakstus baznīcas grāmatā un arhīvu. Dzimta aizsākusies no Sīmaņa dēliem – Ādama un Jēkaba. Savukārt Ādamam bija septiņi dēli. Aktieris Kārlis Sebris, kas arī ir Ādama pēctecis, laikrakstam klāstīja, ka, iespējams, no šīs dzimtas cēlusies rotaļa “Ādamam bij’ septiņ’ dēli”.
Dzimtas ļaudis arī aizpildīja 150 anketas, kurās papildināja ziņas par tuviniekiem, līdz ar to varēs veikt korekcijas dzimtas kokā. Šo darbu aizsācis Kārlis Sebris, kuram pirmoreiz Sebru dzimtas koku izveidojis pētnieks Jānis Plūksna.
“Viņš to paveica, man nezinot,” sacīja aktieris. Vēlāk pētīšanā iesaistījās un detalizētu izpēti veica Astra un Uldis Sebri, kas kopā ar radiem saimnieko “Zvejnieku” lauku mājās Velēnā, bet zīmēja koku Andris Sebris – Amerikas latvietis un aktieris, kas pirms desmit gadiem atgriezies un aktīvi darbojas Latvijā.
Ir igauņu un čigānu asinis
K.Sebris pastāstīja leģendu par to, ka pirmsākumos Sebru dzimta radusies no igauņa un čigānietes savienības. Leģenda vēstījot, ka kāds igauņu puisis pēc Ziemeļu kara gājis gar Gaujas malu. Tolaik 100 verstu attālumā labi ja varējis dzirdēt gaili dziedam. Viņš no mežmalas puses pamanījis dūmus kūpam. Piegājis tuvāk un ieraudzījis pie ugunskura čigānieti. Tā sabijusies, bet igaunis licis roku pie sirds un teicis: “Saber! Saber!” Igauniski tas nozīmē – draugs.
Mākslinieks klāstīja, ka Čigānu biedrības priekšnieks un “Latvijas ceļa” biedrs Normunds Rudevičs sarunā ar mākslinieku, uzzinādams par tā seno izcelsmi saistībā ar šo tautību, kļuvis viņam par lielu draugu. Turklāt ziņa “taborā” izplatījusies zibens ātrumā. Tagad visi čigāni Kārlim Sebrim ir draugi. “Tā ir interesanta tauta. Apskaužams temperaments, optimisms,” sacīja viņš.
Radu tikšanās laikā noskaidrojās, ka daudzi no Sebriem ir bijuši ilgdzīvotāji, nodzīvojuši pat ilgāk par 100 gadiem. Dzimtas ļaudis ir dažādu profesiju pārstāvji, taču visus vieno cieņa pret senčiem, mīlestība pret zemi un dziesmu, alkas pēc izglītības un kultūras.
Dzimtām jāpēta raduraksti
“Gribu mudināt ģimenes, jauniešus pētīt savu dzimtu, zīmēt dzimtas koku. Tas noteikti izdosies. Meklējiet senčus un jūs noteikti atradīsiet! Ir bijuši mēri, kari un juku laiki. Taču ir labi, ja varam saskaitīt savējos,” sacīja Kārlis Sebris. Nākamgad 18.februārī K.Sebrim paliks 90 gadi.
“Es skaitos vecākais aktieris Latvijā, kas vēl strādā, bet spēki iet mazumā. Savu jubileju gribētu nosvinēt uz Nacionālā teātra skatuves, bet laikam tas nebūs iespējams, jo remonts vēl nebūs pabeigts,” sacīja mākslinieks.
Māju saimnieku vārdā Astra un Uldis Sebri mudināja domāt un plānot nākamo dzimtas salidojumu, bet līdz tam vajagot izveidot dzimtas simbolu. Astra Sebre ieteica aust tautisku jostu ar latviskajām senajām rakstu zīmēm, ar to palīdzību izsakot tekstu: “Mēs, Sebru dzimta, esam dabas bērni zem Saules uz Zemes ar mīlestību sirdī un tīrību, un mūžības svētumu.”
Visdižākais Sebris ir optimists
Dzimtas salidojuma centrā bija Kārlis Sebris – liels vīrs, gaišuma un labestības pilns. Par gaidāmo 90 gadu jubileju viņš laikrakstam sacīja: “Līdz tam vēl jānodzīvo. Ja Dieviņš lems, nodzīvošu. Spēki iet mazumā, bet es nežēlojos.”
Mākslinieks pauda, ka dienā, kad notika Sebru dzimtas salidojums, bija arī Lejasciema 130 gadu jubilejas pasākums. “Man vajadzēja būt arī tur, jo esmu dzimis Sinolē,” sacīja viņš, piebilzdams, ka nosūtījis lejasciemiešiem apsveikumu. Kārlis Sebris atzina, ka nav spēka būt klāt visur.
“Es tagad no rītiem ģērbjos pusstundu. Knapi avīzi varu izlasīt. Man reiz draugs teica: kamēr vari, tikmēr dari, jo, kad būsi pensijā, tev nebūs laika. Laiks ir, bet varēšanas nav. Veselība vairs nav tā. Kad jums būs 90, zināsiet kā tas ir. Ikdienas gaitas paliek arvien gausākas. Bet žēloties un vaidēt nevajag. Es nežēlojos, es slavēju dzīvi. Es varu staigāt, bet daudzi manā vecumā ir guļoši un nevar staigāt,” sacīja aktieris.
Lepojas ar dzimto pusi
“Mums, latviešiem, ir viena nelaime. Sak, ko nu mēs – mazā bāreņu un arāju tauta. Ne vella! Viens manas dzimtas sencis – vecs vīrs -, zinot, ka tūlīt aizies, padzeras Gaujas ūdeni un nopeldas upē, pēc tam mierīgi apguļas savā gultā un aiziet. Spēkavīrs! Tādi ir latvieši,” sacīja aktieris.
Viņš pieminēja arī niecīgo pensiju – 47,50 latus, ko par 58 darba gadiem sākumā saņēmis, aizejot pensijā. Neiznācis pat lats par katru darba gadu! Taču dusmu nebijis, saņemot pensiju tikai smaidījis. Vēlāk situācija izlabota.
“Es pat nezinu, kā tas notika, pats nekad neesmu neko prasījis, jo esmu pieradis dzīvot arī pavisam trūcīgos apstākļos. Un es zinu, ka daudzi dzīvo daudz sliktāk. Tāpēc nevajag žēloties! Arī par to, ka esi vecs un kaut kas iesāpas. Vai jāžēlojas par to, ka ar spieķi jāstaigā? Vai dieniņ! Ir jāpriecājas par dzīvi,” teica mākslinieks.
Viņš pauž, ka ilgus gadus uzturējis un uztur sirsnīgas attiecības ar Gulbenes rajona ļaudīm. Raitis Apalups iemīlējis Nacionālo teātri un bijis pirmais, kas tajā aizsācis tradīciju dāvināt maizes kukulīti. To viņš pirmoreiz izdarījis režisora Alfreda Amtmaņa – Briedīša jubilejā. Savukārt sinoliete Ērika Balode, kas nu jau aizsaulē, ar pašvaldības atbalstu istabā, kurā piedzimis Kārlis Sebris, ierīkoja muzeju.
Nebaidās no teritoriālās reformas
“Es priecājos par to, ka mana dzimtā puse lepojas ar gaišiem cilvēkiem. Nebūs žēl pēdējā stundiņā padzerties Gaujas ūdeni,” sacīja mākslinieks.
Izjautāts par gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu, iespējamo mazo pašvaldību likvidēšanu, viņš izsakās lēnprātīgi. “Lai papīros raksta, ko grib. Man Lejasciems ir tuvs, bet esmu dzimis Sinolē. Tagad Sinoles kā pašvaldības nav,” atgādina Kārlis Sebris.
Viņš pauda, ka, iespējams, ekonomika prasa, lai Latvijā reorganizētu pašvaldības. “Ja tas ir pareizi izdarīts, tad nebūs slikti. Bet vieta paliks un cilvēki paliks. Sinole, Velēna, Lejasciems, Lizums nezudīs,” sacīja aktieris.
