Darbīga un dzīvespriecīga, čakla rokdarbniece un kulināre ir gulbeniete Ļubova Ozola. Prasmi adīt, tamborēt, šūt un gatavot garšīgas maltītes viņai ir iemācījusi mamma. Jau maza meitene būdama, viņa sēdēja blakus mammai, kura darināja kārtējo rokdarbu, un vērīgi sekoja līdzi mammas roku kustībām. Kad mamma bija uztaisīju salmu lelles, tad Ļuba savukārt tās ietērpa savām rokām darinātās drēbēs. “Mēs dzīvojām Krievijā. Tajos laikos vakaros parasti sanāca kopā visi kaimiņi un notika pasēdēšanas. Viens tamborēja, otrs šuva, tāpēc arī es, kopā ar mammu atrodoties šādās pasēdēšanās, jau no mazotnes esmu iemācījusies darināt dažādus rokdarbus. Mamma iemācījās šūt, adīt un tamborēt pašmācības ceļā. Viņa bija ļoti čakla.”
Pašas rokām darinātie darbi – dāvanas radiem
Ziemā viņa vairāk aizraujas ar adīšanu un tamborēšanu, savukārt vasarā, kā pati atzīst, viņas vājība ir puķes un siltumnīca. Tamborēta sedziņa parasti top divās dienās, bet musturi tai tiek noskatīti žurnālos. Vaicājot, vai sedziņas ir papildu naudas iegūšanas avots, Ļuba smej, ka ne. “Nevienam tās nepārdodu, jo vienkārši negribu. Dāvinu tās radiem. Uztamborēju pāris sedziņas, nopērku klāt kādu puķu vāzīti, un sanāk lieliska dāvana,” domā Ļuba.
Šajā ziemā darba viņai būšot daudz, jo ir iecerēts mazbērniem notamborēt vairākas sedziņas katram un uzdāvināt tās piemiņai. Arī zeķu un cimdu adīšana prasa laiku, jo ziemā ar tiem arī tiek apdāvināti radi un draugi.
Mazdēls arī aizrāvies ar adīšanu
Ļubu izbrīna, ka viņas mazdēls arī ir aizrāvies ar adīšanu. Mirkļos, kad vecmamma ada kārtējo zeķu vai cimdu pāri, puika sēž blakus, vēro un arī mēģina uzadīt gan pagaidām ne tik sarežģītas lietas kā vecmamma, bet, piemēram, lellei šalli.
“Arī ēst gatavot viņam patīk. Mācās no manis jaukt pankūku mīklu, vēro, kā es taisu tortes, tad, kamēr esmu darbā, pats izmēģina un, ja nav sanācis, taujā, kāpēc viņam sanāk cietas pankūkas. Pārprasa, kas jādara, lai tās sanāktu labākas. Viņš, šķiet, būs kulinārs. Gribas jau man arī mazbērniem iemācīt to, ko ir mācījusi mana mamma un ko es protu. Ģimenē mēs bijām seši bērni, un es no visiem visvairāk arī esmu iemācījusies tās prasmes, ko zināja mamma,” stāsta Ļuba.
Brīvajās dienās dara sirdij tīkamas lietas
Kad Ļuba mācījusies otrajā klasē, ģimene atbraukusi uz Gulbenes rajonu. No sākuma dzīvojuši laukos, bet viņai ļoti gribējies izbaudīt dzīvi pilsētā, tāpēc 18 gadu vecumā ieradusies Gulbenes dzelzceļa stacijā un kopš tās dienas nu jau 43 gadus viņa šeit arī strādā. Ļuba nekad to nav nožēlojusi, jo darbs esot interesants, neesot grūts, bet ļoti atbildīgs gan.
“Agrāk jau bija ļoti daudz darba, jo vilcienu sastāvi nāca no daudzām vietām, tagad gan viss ir samazināts. Visu mūžu esmu strādājusi maiņu darbu, tāpēc nevaru iedomāties, kā var katru rītu celties un iet uz darbu. Man pēc vienas nostrādātas diennakts ir trīs brīvas dienas, un tad es varu nodarboties ar sev tīkamām lietām. Visu varu paspēt izdarīt – gan paciemoties, gan tamborēt, gan gatavot salātus ziemai. Viņa stāsta, ka drīz jau būs pilns pagrabs ar pašas sagatavotiem dažādiem salātiem un viss nepieciešamais tiekot izaudzēts pašas dārzā.
“Tiklīdz klāt ir pavasaris un pirmie salāti manā dārzā, veikalā praktiski neko arī nepērku, izņemot gaļas produktus. Visu izaudzēju savā dārzā. Tomātu, gurķu, puķu un citus stādus iegūstu no sēklām, tāpēc tās man arī nav jāpērk veikalā. Ļoti man padodas piparu audzēšana. Siltumnīcā šogad aug apmēram 60 līdz 80 piparu stādu,” lepojas Ļuba.
