Druvienas pagasta padomes sekretāres Ineses Zvejnieces kabinetā ik pa brīdim zvana telefons.
Druvienas pagasta padomes sekretāres Ineses Zvejnieces kabinetā ik pa brīdim zvana telefons. Vispirms atbildētāja uzmanīgi uzklausa zvanītāju, tad seko ieteikums,
kā rīkoties, kur gūt nepieciešamo informāciju, kad ierasties pagasta padomē, lai saņemtu vajadzīgo dokumentu.
Ikdienā retums nav arī apmeklētāji, kas problēmu vispirms steidz izstāstīt Inesei. Tikai tad, ja ar sekretāres palīdzību to nav iespējams atrisināt, seko klauvējiens pie pašvaldības vadītāja kabineta durvīm.
Nenoliedzami, ka pagasta sekretāre ir uzskatāma par padomes priekšsēdētāja labāko palīgu. Arī Inese to nenoliedz.
– Vai ceļš uz pagasta sekretāres amatu ir iepriekš apzināts?
– Ekonomistes profesiju Lauksaimniecības universitātē apguvu laikā, kad likvidējās kolhozi. Sapratu, ka diezin vai darbu konkrētajā jomā sameklēšu. Tolaik piedzima arī dēls Rolands. Kad viņam palika trīs gadi, vajadzēja sākt strādāt. Uzzināju, ka pagastam vajadzīga sekretāre un darbinieks, kas nodarbosies ar sertifikātu aprēķināšanu.
Bija 1993. gada vasara. Atnācu uz pieņemšanu pie pašvaldības vadītāja Jura Graumaņa. Viņš mani iedrošināja, sakot, ka sekretāres darbs būs ilgam laikam, bet dažādu protokolu, izziņu un citu dokumentu sagatavošanas apguvē nav nekā sarežģīta. 13. septembrī sāku strādāt par sekretāri.
– Pirmās darbdienas izjūtas?
– Nedrošība, lai gan visus pagasta darbiniekus es pazinu. Viņi nāca klāt, sakot, ka palīdzēs, kā vien varēs. Ienācu kabinetā, kas tolaik atradās ēkas pirmajā stāvā, apsēdos pie galda, paraudzījos apkārt un sapratu, ka ilgai pašapcerei laika nebūs. Mierināju sevi, ka man piemīt loģiski praktiska domāšana, kas ir raksturīga ekonomistiem. Kolēģi ir pārliecinājušies, ka vispirms rūpīgi visu izdomāju, tad rīkojos vai pieņemu konkrētu lēmumu. Tas attiecināms arī uz tiešajiem sekretāres darba pienākumiem. Katru darbdienu iepriekš neplānoju, jo nekad nevar zināt, cik cilvēku vērsīsies pēc palīdzības, cik izziņu vajadzēs izsniegt un tamlīdzīgi. Protams, ir dienas, kad darāmā sakrājies tik daudz, ka brīdi jāpadomā, ar ko vajadzētu sākt. Ir dienas, kad prātoju, ko varētu paveikt.
– Vai esat apzinājusi, cik darba pienākumu ir sekretārei?
– Daudz. Izziņu izsniegšana, sēžu protokoli, sarakstes dokumentu kārtošana, atbildes uz vēstulēm un dažādi citi tehniski pienākumi. Esmu arī pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja ar visiem no tā izrietošajiem pienākumiem. Šogad jau pirmajā ceturksnī ir izsludinātas pirmās kāzas. Pērn gada garumā nereģistrējām nevienu pāri. Atkarībā no viesu skaita ceremoniju rīkojam tradīciju zālē vai pašvaldības vadītāja kabinetā, to attiecīgi pārkārtojot.
– Kā jūs raksturotu druvēniešus?
– Druvienas ļaudis ir vislabākie. Viņi ir vienkārši, saprotoši un pacietīgi. Daudzi uz pagastu atnāk, lai tikai izrunātos. Arī tā cilvēkam kļūst vieglāk. Esam arī lādēti, lai gan apmeklētāja problēma nebija atkarīga no pagasta padomes. Cilvēku izteikumi un rīcība dusmu izvirdumā ir dažāda. Tā pāriet un izrādās, ka nemaz nav bijis tik ļauni, kā šķitis sākumā. Protams, konkrētajā brīdī uzbrūkošie izteikumi aizskar, bet saprotu, ka ne jau es personīgi esmu vainīga. Ja manā vietā būtu cits cilvēks, reakcija neatšķirtos. Ir situācijas, kurās, lai cik ļoti es vēlētos, palīdzēt nav iespējams. Cilvēciska līdzjūtība ir viens, bet valsts likumdošana – cits jautājums. Es iepriekš teicu, ka druvēnieši ir saprotoši. Pašvaldība var palīdzēt tik, cik tas iespējams.
– Cik lielā mērā sekretāres darbs ir atkarīgs no tā, kāds ir pagasta “galva”?
– Esmu vairākkārt par to domājusi, kā būtu, ja Jura vietā stātos cits cilvēks. Mūsu priekšsēdētājs ir ļoti gudrs cilvēks visās jomās un labi pazīst pagastu ar tā problēmām. Tas ir tāpēc, ka viņš veicis dažādus darbus. Vienmēr varam viņam pajautāt padomu, zinot, ka tas būs. Mēs zinām, ko varam sagaidīt no priekšsēdētāja, viņš – ko var sagaidīt no mums.
– Par Druvienu mēdz sacīt, ka tā ir klusa vieta ar rimtu ikdienu, ka te nekas it kā nenotiek.
– Es tam nepiekrītu, jo Druvienā ir bagāta kultūrvide. Tiesa, nav uzņēmējdarbības un līdz ar to cilvēkiem mazākas darba iespējas. Toties kultūras namā darbojas dažādi mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, notiek kultūras pasākumi, ir “Silmači” un Druvienas vecā skola – muzejs. Tas nozīmē, ka te ir iespējas tūrisma attīstībai. Diemžēl Druviena nav izņēmums – jaunieši pabeidz vidusskolu, dodas studēt, bet pēc studijām atpakaļ neatgriežas. Tomēr, par spīti tam, pagasta pastāvīgie iedzīvotāji nevēlas dzīvot novadā. Viņi vēlas būt uzticīgi Druvienai kā atsevišķai, neatkarīgai teritorijai.
– Vai spējat neņemt domas par darbu līdzi uz mājām?
– Cenšos. Ne vienmēr tas izdodas, tāpēc brīvo laiku, kura nav daudz, cenšos aizpildīt ar kaut ko patīkamu. Dziedu pagasta sieviešu vokālajā ansamblī. Kopā dziedam daudzus gadus un ir sasniegts noteikts līmenis, tāpēc nonācām izvēles priekšā – turpināt tāpat tālāk, vai arī uz laiku pieklust. Tas nenozīmē, ka neturpināsim dziedāt. Tiks meklēts jauns repertuārs, iespējams, arī cita pieeja dziedājumam.
Ja ansambļa darbībā iestājies klusuma periods, tas nenozīmē, ka sēžu tikai mājās. Mēs abi ar vīru dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā “Silmači”. Mēģinājumos pulcējamies reizi nedēļā, bet jūtam, ka vajadzēs dejot biežāk.
Ģimenē runājam, ka vajadzētu doties kādā ceļojumā, tikai nevaram iesākt. Arī tā ir iespēja ne tikai iepazīt kaut ko jaunu, bet attālināties no ikdienas un darba problēmām.
– Kurā gadalaikā jūtaties vislabāk?
– Pavasarī, kad parādās pirmais zaļums, kad kokiem saplaukušas mazas lapiņas, kad viss šķiet dzīvības un augsmes pārpilns. Žēl, ka darba steiga ir tik liela, ka dažkārt to nepamanu un attopos vasaras vidū. Man patīk strādāt dārzā. Darbabiedri joko, ka esot apveltīta ar “zaļajiem īkšķiem”. Viss iesētais un stādītais labi dīgst, aug un ražo. No zemes es gūstu spēku. Katru asnu un ziedu gribas apmīļot. Priecājos, ka dzimšanas diena ir vasaras vidū, tāpēc nekad netrūkst ziedu ne dārzā, ne vāzē.
– Esat kādreiz domājusi, ka varētu Druvienu apmainīt pret citu vietu kaut kur Latvijā?
– Šobrīd nevaru iedomāties, ka varētu tā būt. Man tas šķiet biedējoši. Neko nevaru sev padarīt. Sirds pieder Druvienai.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Inese Zvejniece.
– Dzimusi: 1967. gada 1. jūlijā Druvienas pagastā.
– Mācījusies: Druvienas pamatskolā, Lizuma vidusskolā, Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē.
– Darbs: Druvienas pagasta padome.
– Ģimene: Precējusies, kopā ar vīru audzina četrus bērnus.
– Moto: Dzīvē viss pārsāp un pāriet. Neviens smaguma pilns brīdis nav mūžīgs.
Fakti
– Druviena teritoriāli ir rajona vismazākais pagasts – 68 kvadrātkilometri.
– 50 procentus pagasta teritorijas klāj meži.
– Ir 626 iedzīvotāji.
– Ievērojamākie novadnieki – Jānis Poruks, komponists Jānis un Lietišķās mākslas meistars Jūlijs Straumes, literatūrzinātnieki Rūdolfs un Kārlis Egles, rakstnieks Vilis Ešots, komponists Jēkabs Poruks.
