Bijusī gulbeniete Jana Anča-Tetere un viņas vīrs Gvido, kā arī abu divi skolas vecuma bērni – Gustavs (12 gadu) un Emīls (9 gadi) -, novembrī piedzīvojuši spēcīgāko dabas stihiju 13 gadu laikā, kamēr ģimene dzīvo ASV. Viņu mājas ir Ņūdžersijas štatā, Scotch Plains pilsētā, kura atrodas stundas brauciena attālumā no Ņujorkas. Vētra “Sendija” un tai sekojusī sniega vētra un aukstums ir garām.
Pirmie iespaidi
Jana raksta par to, kādu ieraudzīja savas mājas apkaimi pēc vētras “Sendija”: “Pirmais, ko manīju logā, bija kaimiņa sabojātais jaunais žogs. Paši bijām tikuši sveikā cauri. Uz mūsu ielas, mazāk nekā 100 metrus no mūsu mājas, bija izgāzti un pār ielu pārgāzti divi milzīgi koki. Bija arī sadragātas elektroenerģijas pārvades līnijas, vadi vienos mudžekļos, padarot visu vēl bīstamāku.” Viņa redzēja, ka cietušas mājas un automašīnas, kurām koki uzgāzušies virsū. Visapkārt bijis viens vienīgs klusums.
Pēc “Sendijas” Janas vīram bija jādodas uz darbu. “Linkolna tunelī nelaida iekšā nevienu mašīnu, kurā bija mazāk par trim cilvēkiem. Tā nu viņš agrā rītā devās uz Ņujorku, mašīnu atstājot Ņūdžersijas pusē, tālāk ar speciālu autobusu iebraucot pilsētā,” stāsta Jana. Bijusi vēl viena problēma – neesot darbojušās līdz pat 70 procentiem degvielas uzpildes staciju, bet pie tām, kuras darbojās, veidojās rindas jūdzes garumā. Ģimenes rekords – rindā pēc degvielas gaidījuši 2 stundas un 55 minūtes.
Paniski baidās no žurkām
Viņa stāsta, ka ņujorkiešus ir satraucis arī mīts par žurkām. Normālos apstākļos šie grauzēji mitinās metro tuneļos un kanalizācijā un virszemē iznāk, tikai meklējot pārtiku. “Tagad plūdu dēļ visi pazemes mitekļi ir zaudēti un naktīs žurkas pat klīstot pa ielām un namiem, bet pa dienām slēpjas atkritumu konteineros un zem automašīnām. Runā, ka pilsētā varētu būt vismaz astoņi miljoni žurku. Jācer, ka tās ir tikai runas,” saka Jana.
Tomēr izrādījies, ka ne tikai no žurkām ir jābaidās, bet arī no cilvēkiem. “Vienmēr ir bijuši un būs cilvēki, kas cita nelaimē meklē savu labumu. Dzirdēts, ka tikuši zagti ģeneratori, benzīns, aplaupītas mašīnas un mājas,” stāsta Jana. Viņas ģimenei gan to nav nācies piedzīvot.
Ko bija visgrūtāk pārciest?
“Tieši cīņa ar aukstumu (gaisa temperatūra krasi nokrita līdz -7 grādiem, bija uzsnigusi 15 centimetrus bieza sniega sega), kas sekoja “Sendijai”, man likās pati grūtākā. Māja izsala viens un divi. Desmit apģērba kārtas taču nevilksi mugurā! Bet nedēļu pirms viesuļvētras varēja ārā iet apģērbā ar īsajām piedurknēm! Domāju, ka tieši šī straujā laika maiņa lika sevi manīt, cilvēki nebija gatavi,” prāto Jana. Viņa stāsta, ka ASV joprojām bez elektrības palikušie mājās gulēja pie kamīniem. Kam bija gāzes plītis, tie sildīja māju ar gāzi vai turēja vaļā uzkarsētai cepeškrāsnij durvis. “Daudzi sildījās arī no iedegtu sveču liesmiņām, kā tas bija mūsu gadījumā.Tas bija riskanti. Neiedomājami, bet sveces savu darbiņu padarīja. Ja katrā istabā iededzināja pa 10 līdz 20 svecēm, tās tiešām varēja uzsildīt istabu, pat par kādiem 5 grādiem.
Ko tagad darītu citādāk?
Redzamo seku likvidācija vēl turpinās. Tomēr bailes nav zudušas. 10 dienas savā ģimenes mājā dzīvojot bez elektrības, Jana tagad skaidri zina atbildi uz jautājumu, vai bija pietiekami labi sagatavojusies vētrai, par kuras tuvošanos tika ziņots nedēļu iepriekš. “Izrādās, tādām ilgstošām sekām nebijām gatavi. Manā sarakstā ir piecas lietas, ko noteikti izdarītu, pirms mums tuvotos atkal kaut kas tikpat briesmīgs kā “Sendija”. Pirmkārt, pārbaudītu un kaujas gatavībā sagatavotu mūsu kamīnu; otrkārt, laikus iegādātos ģeneratoru; treškārt, iegādātos gāzes grilu vai pārnēsājamu gāzes plītiņu un propāna gāzes balonu; ceturtkārt, sarūpētu saules baterijas lādētāju; piektkārt, iegādātos radio, kas darbojas ar baterijām.
Jana uzskata – piedzīvotais savā ziņā ir bijis arī noderīgs. Cilvēkiem vajadzēja iztikt bez datora, bez televizora, bez interneta, bez ikdienas steigas un skriešanas. Sveču gaismā varēja vairāk palasīt, paspēlēt šahu vai kādu citu novārtā atstātu spēli, varēja agrāk doties pie miera.
“Visu šo “tumsas” laiku par plašākiem vētras postījumiem varējām dzirdēt tikai pa radio vai arī no paziņām. Pat prezidenta vēlēšanas ne tuvu vairs nelikās aktualitāte numur viens. Sākumā likās, ka esi tā kā atrauts no pārējās pasaules. Es pat nevarēju piezvanīt savējiem. Labi, ka pa telefonu varēju nosūtīt kādu e-pastu,” saka Jana. Viņa neslēpj – tagad, kad elektrība ir atgūta, viss pārdzīvotais ātri aizmirstas. Taču šonedēļ viņa uzzinājusi, ka diemžēl vēl daudziem ASV iedzīvotājiem elektrības joprojām nav.
Dzīve pamazām ieiet sliedēs
“Pēc stihijas divas dienas ārā atkal spīdēja saulīte un bija +17 grādu. Tagad gaisa temperatūra ar ap 0. Beidzot skolēni var atgriezties skolās. Divās mūsu pilsētas pamatskolās elektrību salaboja tikai šonedēļ. Pēc divu nedēļu piespiedu brīvdienām Emīls skolu apmeklēt atsāka 12.novembrī,” saka Jana.
Viņasprāt, ģimene supervētrā ir tikusi sveikā cauri bez lielas skādes un zaudējumiem. Jana bilst: “Ko lai saka tie cilvēki, kuri zaudēja mājas vai biznesu? Cik daudzi cilvēki vēl tagad dzīvo mājās, kur pirmais un otrais stāvs ir applūdis! Cik daudzām mājām aiznesti jumti!”
Jana saka, ka apkārtējie cilvēki šajā kritiskajā laikā bija īpaši draudzīgi, saprotoši, vienoti un pretimnākoši. Tiem, kam mājās bija ģeneratori (tos arī pirmajās pēcvētras dienās nebija iespējams iegādāties), aicināja ciemos uz siltām vakariņām, sasildīties, mazgāt veļu, uzlādēt datorus.
