Vai ticēt liktenim,
Lai cik tas savāds šķistu,
Kas kā ar zizli rāda ceļu neizbristu?
Kā diriģents tev rādījis un rāda,
Kur sākas tīrskaņa un saskaņa kur mostas.
Tev Liktens Lēmējs pieturējis ostās
Ar norādēm uz vietām nesapostām –
Kur tēva mājas gaida tavas rokas
Un bērza zari zemu, zemu lokās…
Tie ilgu gaidās sveicina ik soli,
Ko liec šais takās, pazīstot ik oli.
Tavs solis kalnup ved
Un stājas blakus brālim –
Kā tēva novēlēts –
Pie ozola stāv ozols.
Un zīles dīgst…
Uz nākamību cerē.
Kur skatu met,
Mazs ozols dīgst un zvērē,
Ka augs drīz liels
Un sargs šim kalnam būs!
Sentēvu kalnā
34