17 gadus vecais Armands Zvirbulis ir labākais brīvās cīņas sportists no Gulbenes rajona. Sasniedzis daudz, pateicoties savam gribasspēkam. Viņš nolēmis vasarā startēt Pasaules čempionātā.
17 gadus vecais Armands Zvirbulis ir labākais brīvās cīņas sportists no Gulbenes rajona. Sasniedzis daudz, pateicoties savam gribasspēkam. Viņš nolēmis vasarā startēt Pasaules čempionātā. Tas ir sapnis, kuru Armands neatlaidīgi cenšas īstenot.
Armands mācās Rīgas 84.vidusskolā 11.klasē, kur apgūst policista – jurista iemaņas. Mācās pašaizsardzību, padziļināti vēsturi, tiesību pamatus un ieroču mācību, pēc skolas absolvēšanas iegūs arī apsarga sertifikātu. Armands dzīvo Visvalža Freidenfelda sporta kluba internātā. Pēc vidusskolas absolvēšanas iecerējis mācīties Aizsardzības akadēmijā.
– Kāpēc nolēmi trenēties Rīgā?
Mācījos Gulbenes vidusskolā. Pēc 9.klases vēlējos pilnveidoties brīvajā cīņā, tādēļ devos mācīties uz Rīgu. Brīvajā cīņā trenējos jau kopš 5.klases, mans pirmais treneris ir Dzintars Abakoks. Sapratu, ka ir vajadzīgs laiks izaugsmei. Gulbenes treneris lielu darbu bija izdarījis. Abi nospriedām, ka, darbojoties Rīgas klubā, būtu lielākas iespējas doties uz sacensībām ārpus Latvijas. Esmu bijis Turcijā, Somijā, Vācijā, Baltkrievijā, Igaunijā un Lietuvā. Priecājos, ka šogad šajā skolā mācās vēl viens gulbenietis – Guntars Kļaviņš.
– Kāpēc izvēlējies tieši brīvo cīņu?
Kad dzīvoju Beļavā un mācījos K.Valdemāra pamatskolā, vajadzēja aizpildīt brīvo laiku. Mēģināju startēt mūzikas skolā, tomēr nobijos. Man nebija mākslinieka talanta, lai mācītos mākslas skolā. Biju izmēģinājis spēkus sporta skolā, spēlēt basketbolu, bet bumba neklausīja. Uzzināju, ka Dz.
Abakoks trenē džudo, boksā, brīvajā cīņā, karatē. Mazs būdams, es pat nezināju, ko katrs sporta veids nozīmē. Izrādījās, ka es no Beļavas varu atbraukt tikai tad, kad ir brīvās cīņas treniņi. Tā arī sāku tos apmeklēt. Nolauzu vienu un otru pretinieku cīņā, iepatikās.
Kā puikam gribējās atrast kādu veidu, lai varētu izlādēt enerģiju. Patika, ka tur mācīja akrobātiku. Vēl joprojām atceros, es mācījos 5.klasē, pirmais treniņš bija 1.oktobrī, tieši tajā ziemā Rankā bija pirmās sacensības, uz tām no Gulbenes aizbrauca kādi 10 puiši. Toreiz ieguvu 1.vietu. Izjutu, ka es varu, ka ir jācīnās tālāk, ka ir atrasta īstā vieta. Pēc kāda brīža gan aizbraucu uz lielajām Rīgas sacensībām, kur piedalījās sportisti no vairākām valstīm. Zaudēju, tomēr tajā brīdī dūša nebija papēžos. Es sapratu, kā jācīnās.
– Kas tagad ir tavs treneris?
– Tagad mans treneris ir Visvaldis Freidenfelds, kas ir arī Latvijas izlases galvenais treneris. Viņš uz treniņiem aicina vairākus olimpisko spēļu dalībniekus, arī Igoru Samšonoku, dalībniekus no citiem sporta klubiem, baltkrievu un ukraiņu trenerus. Tas viss nepieciešams daudzveidībai. Pie viena trenera nevajag turēties. No katra vajag kaut ko pārņemt, jo pretinieki mēdz būt dažādi. Dzintars ir pirmais treneris, kas ielicis pamatus. Viņš par mani uztraucas. Zvana un interesējas, kā man klājas. Es viņam parādu iegūtos kausus. Reizēm arī abi pacīnāmies. Dzintaru varu “nolikt” uz muguras. Man ir aizdomas, ka viņš necīnās un atļauj sevi pieveikt (smaida).
– Vai brīvā cīņa ir nežēlīgs sporta veids?
– Nē. Pa īstam tur nesit un nesper, bet degunu gan es esmu salauzis divas reizes. Vienreiz finālsacensībās, kad atsitos pret pretinieka pieri. Deguns uzpampa, bet es uzvarēju. Otrreiz degunu lauzu treniņa laikā. Esmu lauzis arī roku. Pēc tam, kad lāpi ievainojumus, ir laiks, lai sailgotos pēc cīņas.
Jo ilgāku laiku netiec trenēties, jo vairāk to gribi. Tagad sevi varētu aizstāvēt un aizsargāt, savus mīļos cilvēkus arī, ja būtu tāda nepieciešamība.
– Tev pagājušais gads bijis ļoti veiksmīgs.
– No piecām pēdējām sacensībām man ir četras medaļas un visas pirmās vietas. Latvijas čempionātā cīnījos kadetu grupā. Uzvarēju un ieguvu tiesības braukt uz Turciju, kur bija Eiropas čempionāts kadetiem.
Latvijas čempionātā uzvara man nāca ļoti viegli, bet Turcijā cīņas bija smagas. Apakšgrupā cīnījos ar moldāvu un ukraini. Abiem zaudēju, tāpēc automātiski izkritu no apakšgrupas. Vēlāk gan nopriecājos, ka tas ukrainis, kam zaudēju, finālā ieguva 3.vietu. Latvijā cīņas līmenis nav tik augsts, lai cīnītos Eiropā. Latvieši Eiropā par godalgām var startēt tikai pieaugušo konkurencē.
Uzvarēju Klaipēdā starptautiskajā turnīrā. Pirmo reizi tik daudz dalībnieku, piedalījās 10 valstu pārstāvji. Es tajā startēju trešo reizi. Piedalījos Starptautiskajās Paula Budovska sacensībās. Tajās biju uzvarējis jau trīs gadus pēc kārtas. Decembrī bija sacensības Igaunijā. Pirms tam nedēļu biju noslimojis, un treneris nevēlējās mani laist uz sacensībām. Izlūdzos. Un par izbrīnu visiem uzvarēju.
Piedalījos Rīgas atklātajā čempionātā pieaugušajiem. Jau iepriekš zināju, ka tajā medaļu saņems Oskars Lejnieks. Aprīlī būs atlase dalībai Pasaules čempionātu, viņš ir mans sīvākais pretinieks. Es viņu uzvarēju! Tas nozīmēja, ka esmu soli tuvāk Pasaules čempionātā. Viņš ir 25 gadus vecs, pabeidzis Aizsardzības akadēmiju. Es lepojos arī ar to, ka vasarā piedalījos Latvijas olimpiādē, kur startēja tikai pieaugušie. Es ieguvu medaļu – 3.vietu.
– Vai medaļas nāk viegli?
– Treniņi ir divreiz dienā. Pirms stundām ir rīta rosme. Pēc stundām ir diendusa un divu stundu ilgs treniņš. Katra medaļa nāk grūti. Ir bijis, ka es finālcīņas laikā ar pretinieku nokrītu bezspēkā. Kādas ir sajūtas, kad treneris paceļ manu roku, apliecinot, ka es esmu uzvarējis? Patiesībā nemaz nav spēka to roku noturēt. Bieži vien ir tā, ka tiesnesis roku tur ar abām rokām. Gandarījums par uzvaru ir vēlāk, kad esmu jau atpūties. 20 līdz 30 minūtes ir vajadzīgas, lai pēc cīņas atžirgtu. Kad esi zaudējis, tad, protams, nemaz negribas pēc cīņas vēl iet pie tiesneša un pretiniekam paspiest roku.
Pirms sacensībām ieturu diētu, lai varētu startēt nepieciešamajā svara kategorijā. 5 kilogramus var mierīgi nodzīt 4 dienās. Ieturu diētu un treniņos zem drēbēm aptinu plēvi, lai veicinātu svīšanu. Cītīga treniņa laikā 40 minūtēs var izsviedrēt divus kilogramus.
– Kas ir vajadzīgs, lai uzvarētu?
– Kādreiz sešdesmitajos līdz astoņdesmitajos gados brīvās cīņas pamatā bija tikai spēks. Tagad cīņas pamatā ir ātrums, viltība un tehnika.
Cīņas rezultātu gan nekad nevar paredzēt. Mans mērķis ir aprīļa vidū startēt Latvijas čempionātā junioriem – atlase Pasaules čempionātam Viļņā. Gribētu cīnīties ar kādu amerikāni, melnādaino, gruzīnu, austrālieti. Interesanti. Mans mērķis ir tur nokļūt. Pretinieki ir zināmi un pārbaudīti. Vienkārši jācīnās. Februārī būs Latvijas čempionāts pieaugušajiem, kur, savukārt, būs atlase uz Eiropas čempionātu. Tur es neceru uzvarēt, jo nav mana vecuma grupa. Tās būs sacensības pieredzei.
Lepojies un citiem saki, ka esi no Gulbenes?
– Jā, es visiem saku, ka esmu no Gulbenes. Dzintars te, Gulbenē, sagatavo spēcīgus sportistus. Manā internātā ir trīs istabiņas, katrā dzīvo 4 sportisti. Sacenšamies, kura istabiņa pirmā semestra laikā iegūs vairāk medaļas. Jau otro gadu mana istabiņa ir pirmajā vietā. Kopš nodarbojas ar brīvo cīņu, esmu ieguvis piecus kausus un 23 medaļas. Kausus dod par uzvarām nozīmīgākajās sacensībās. Vai tas nav skaisti, ka uzvar gulbenieša istabiņa (smaida)?
