Adventes laika dievkalpojumā mācītājs no kanceles teica gaužām vienkāršus vārdus: izdari šajā dvēseles attīrīšanās laikā kādu labu darbu.
Adventes laika dievkalpojumā mācītājs no kanceles teica gaužām vienkāršus vārdus: izdari šajā dvēseles attīrīšanās laikā kādu labu darbu. Ja neko vairāk, neēd dienu pats, bet to, ko būsi ietaupījis, atdod tam, kam varbūt šajā brīdī nav nekā ko ēst.
Nesam savu ikdienas nastu katrs kā nu mācēdams. Dažs nospiests gandrīz līdz zemei, vismaz viņa skatiens velta uzmanību tikai zemei zem kājām. Tāda apātija, ka neko pat nemana – iet taisni pāri ielai un zem mašīnas.To es redzēju šorīt pati savām acīm. Sievieti, vecāku par mani. Paldies Dievam, šoferis jaunā, šikā mašīnā paspēja nobremzēt. Uzrunāju nenotriekto: “Kā tad tā?” Vēsā vienaldzībā atbildēja: “Tā gadās.”
Esam kā ieķēdēti savās ikdienas rūpēs, domās, kā nomaksāt par dzīvokli, par ko ēst un ko nopirkt par atlikušo latu vai vēl ļaunāk, kā lai tiek pie visprastākā, vismazāk apmaksātā darba un cita. Neprotam vairs domāt gaišas domas, neprotam ne radīt prieku, ne priecāties. Piedāvā koncertu par brīvu? Vai jūs tur esat? Skolas zāle varētu būt katru reizi stāvgrūdām pilna.
Ar ko jūs barojat savu dvēseli? Nu neticu, ka pietiek cilvēkam ar četrām sienām, televizoru un tām briesmīgajām, seklajām filmām. Vai tiešām pietiek?! Dzīvojam kā aizmiguši. Gribas jūs visus pamodināt sākt domāt, pārdomāt, varbūt meklēt kādu iespēju dzīvi drusciņ mainīt.
Apzināti pie manis nonākusi Jāņa Tetera grāmata “Latvijas labad jeb grāmata mums visiem”. Neesmu lasītāja, bet grāmatā “ierakos” divus vakarus pēc kārtas, izjaucot savu ierasto dienas režīmu. Zaudēju naktsmieru. Domāju, ka tieši tāpēc, bet izrādījās, ka esmu sākusi domāt. Man tā gribas ieinteresēt, lai arī jūs šo grāmatu palūkotu grāmatnīcā. Protams, grāmatas autors nav rakstnieks, viņš ir kuģa vadītājs ar augstāko ekonomisko izglītību. Cilvēks, kas izprot mūsu pašreizējās dzīves norises un pratis interesanti par tām runāt, gan atklājot bezjēdzības, gan ar pasaules valstu piemēru parādīt, kā risinātas tādas pašas problēmas. Arī autors vēlas mūs “sapurināt”, īpaši uzsvērdams, ko reformu laikā var dot jaunieši, sievietes. Viņš raksta: “Grāmatas nodoms – palīdzēt atbildēt un sākt rīkoties.”
Kāpēc gan rakstīt par izglītojošu grāmatu, ja pašreiz aktuāla problēma ir Sarkano lukturu iela? Daudzi smīkņā, bet visi labi zina, ka ir ielas un laukumi, kur pērkama mūsu padsmitnieču miesa.Vai esam akli vai kurli?
Vēl ir laiks iegriezties grāmatnīcā un dāvanai jaunietim izvēlēties tieši šo grāmatu, ļaut arī viņam aizdomāties sevis labad un arī Latvijas labad.
Ar cieņu – Veinberga
