Laikā, kad viss sāk zaļot un plaukt, arī Lejasciema pagasta Jānūži, kas atrodas Sudaliņas upes krastos, ietērpjas zaļajā vasaras rotā.
Laikā, kad viss sāk zaļot un plaukt, arī Lejasciema pagasta Jānūži, kas atrodas Sudaliņas upes krastos, ietērpjas zaļajā vasaras rotā.
Vietējie iedzīvotāji teic, ka pavasarī, kad upes krastā augošās ievas sāk gult baltu ziedu kupenās, šeit ir visskaistāk. Šeit aug visbaltākie bērzi, te elektrības staba galā savu ligzdu kārtīgi vij stārķis, te dzīvo vislabākie kaimiņi. Šī ir labākā vieta uz zemes!
Estrādē atkal rīkos zaļumballes
Jānūžos jau 43 dzīves gadus dzīvo arī Lejasciema pagasta priekšsēdētājs Dainis Švika ar ģimeni. “Esmu šeit ienācējs, bet šī vieta ir mīļa un laba. Pats šeit esmu izaudzis un bērni izauguši. Kādreiz šeit bija liela dzīvība. Jānūži savulaik bija kolhoza “Darba cilts” centrs. Tur bija kolhoza kantoris, bija lieli plāni, ka cels jaunu kantori un kultūras namu, bet tad “Darba cilti” apvienoja ar kolhozu “Komunārs”, kopš tā brīža viss tika celts un būvēts centrā, bet Jānūžos vairs neviens ķieģelis netika iemūrēts,” stāsta D.Švika.
Laiks ir gājis uz priekšu, daudz kas ir mainījies, bet Jānūžos joprojām jūtama dzīvība. “Kad es gāju skolā, mēs pa 30 bērniem kāpām ārā no autobusa pēc skolas, tagad tik daudz vairs nav, bet tāpat pa kādam bērnam vēl jau ir. Arī māja neviena īsti pamesta nav, dažās mājās tā retāk iebrauc, bet pamestas tās nav. Iedzīvotāju sastāvs ir diezgan pavecs, bet tā ir visur nedaudz nomaļākās vietās. Šī vieta pat nav nemaz tik nomaļa, reizēm pat jādusmojas, ka satiksme šeit ir par daudz liela. Visi Gulbenes makšķernieki, kas dodas kaut kur uz Alūksnes pusi, no rīta piecos brauc cauri Jānūžiem,” stāsta pagasta priekšsēdētājs.
Jānūžos kādreiz bijusi estrāde, tika rīkotas skaistas zaļumballes, arī teātri braukuši šurp spēlēt. Zaļumballes apmeklētāji varējuši pasēdēt pie galdiņiem un deju placī padejot. Estrāde Jānūžlīcī stāv joprojām, bet pašreiz tā ir ieaugusi krūmos un lāgā nav pat redzama, tik vietējie iedzīvotāji par to zina stāstīt dažādus atgadījumus. D.Švika saka, ka kādreiz gan estrādi noteikti atjaunos, un sola, ka šeit noteikti būs arī zaļumballes.
Lauki ir dziļi sirdī
Kā jau nelielā ciemā arī te cits citu zina un pazīst. D.Švika stāsta, ka kādreiz kaimiņi kopā svinējuši svētkus. “Tagad manas paaudzes cilvēki ir prom, bet, kad atbrauc ciemos, noteikti kādu vakaru pasēžam un parunājamies. Kad bērni bija mazāki, rīkoja teātri. Pie piena beņķa sanāca visi to paskatīties,” atmiņās kavējas priekšsēdētājs. Viņa bērni šobrīd jau lieli un paši sāk iekārtot dzīvi. “Meita dzīvo un strādā Rīgā, bet tik un tā labprāt brauc mājās. Arī dēls cik vien var studiju starplaikos, tik brauc mājās. Laikam tie lauki ir dziļi sirdī iekšā,” spriež D.Švika un atzīst, ka arī viņš šo vietu nemainītu ne pret vienu citu. “Tā ir mana, un te tiks nodzīvots līdz mūža galam. Ir tikai tā jākopj. Laukos dzīve ir skaistāka nekā pilsētā. Nupat biju Austrijā uz divu dienu semināru. Man šķita, ka tur visi dzīvo bagāti un labi, bet arī tur mazā kalnu ciematiņā pirms 30 gadiem izputēja galda piederumu rūpnīciņa. Vieta bija dievīga, bet tur vairs nebija ko darīt. Tomēr viņi ir izķepurojušies, ar dažādiem projektiem ir izcīnījuši to, kas bijis kādreiz. Arī mums laukos nekā diža nav, taču kur vēl labāk ir dzīvot? Ja darba nav, ir jādomā, jātaisa lielāki un mazāki uzņēmumiņi, lai izdzīvotu,” vērtē D.Švika.
Dzīvo un strādā, kamēr ļauts
Jānūžos ilgi dzīvo un saimnieko arī Edgars un Gaida Vorobjevi. “Manas dzimtās mājas ir Lejasciema pagasta Kručkos, bet apprecējos un nopirkām māju šeit, sākām veidot savu dzimtu. Mēs bijām divi paši un divi bērni, bet dēls nomira, meita dzīvo Lejasciemā, šobrīd mēs ar sievu te vairs vieni saimniekojam,” stāsta E.Vorobjevs. Viņš jau kopš kolhoza laikiem ir pensionārs (savulaik kolhozā bijis traktorists). “Tagad vairs neko daudz nestrādājam. Gotiņas vairs nav, pavasarī iestādām kartupeļus, sakņaugus un visi pavasara darbi beidzas. Veselība vairs neļauj tik daudz strādāt un turēt saimniecību. Kundzei arī kājas sāp. Bet tāpat jau gribas vēl padzīvot, kamēr vēl ir ļauts,” saka vecais vīrs. Pats Edgars vēl steidz sagādāt kurināmo ziemai, bet Gaidai pavasarī daudz darba puķu dobēs. Kādreiz, kad viņa bijusi stiprāka, mājas apkārtnē viss plaucis vienos ziedos, arī tagad Gaida joprojām cenšas izskaistināt mājas apkārtni – puķu dobēs skaisti zied dažādas pavasara puķes.
No Jānūžiem prom nespēj aiziet
Lai gan gadi jau pamazām tuvojas devītajam desmitam, joprojām par puķu dobju uzkopšanu un mājas aptekāšanu domā arī Ārija Grase. Šejienes ļaudis ir kā veci koki, kas šeit ieauguši ar saknēm, un viņus nevar pārstādīt. “Es šeit dzīvoju visu savu mūžu. Mani vecvecāki dzimuši šajā mājā. Meita un dēls ir teikuši, lai eju dzīvot pie viņiem, bet es četrās sienās jutīšos kā cietumā. Es gribu nomirt tepat,” saka sirmā sieviete.
Šeit it visam ir senatnīguma pieskaņa. Ārija atklāj, ka te viss ir vecs. Pēc arhīva datiem šai mājai esot 260 gadi. “Tā ir labota gan iekšā, gan ārā, bet visi stūri jau brūk kopā, visam laikam savs mūžs,” nopūšas Ā.Grase. Un tomēr viņa uzteic dēla uzņēmību, kas atbrauc un izdara visus darbus, nupat sataisījis arī mājai jaunu slieksni un jaunus soliņus, kur atvilkt elpu mājas pagalmā. Sieviete stāsta, ka arī mazmeitas, kad atbrauc, daudz palīdz. Drīzumā braukšot ciemos arī mazmazmeitiņa no Siguldas. Ārija saka, ka bērnus un mazbērnus viņa ļoti gaida ciemos.
Sieviete ir priecīga, ka viņai apkārt dzīvo labi ļaudis. Tā bijis gan tajos tālajos bērnu dienu un jaunības gados, kad turpat līdzās saimniekojuši Graši, Grīšļi, Dziedātāji, Riekstiņi un Kalniņi, kurus piemeklējuši dažādi likteņi, gan arī tagad, kad viņa viena pati šeit, klusi aizvada vecumdienas.
***
Fakti
Jānūži atrodas piecu kilometru attālumā no Lejasciema centra, braucot pa veco Lejasciema ceļu uz Gulbeni.
Jānūži ir igaunisks ciema vārds, par to liecina līdzība ar dienvidigauņu leksiku un vietu vārdiem. Nosaukums “Jānūži” cēlies no kristībvārda Jānis – dienvidigauņu valodā “Jaanuse”.
Vēsturiskie dati liecina, ka 1738.gada un vēlākajās revīzijās Lejasciema ciemu dalīja Gaujas, Sudala un Tirzas vakās, kas ir dabisks dalījums pēc tuvākajiem ūdeņiem. Pēc tā agrāk lejasciemieši šķirti baznīcā, muižā un savā starpā. Sudala galā kopā ar citiem igauņu un latviešu ciemiem – Salmaņiem, Kručkiem, Umariem pie Sudala – ietilpa arī Jānūži.
