Iveta Krūmiņa. Ar ogli ne, bet ar vārdu uzzīmēt -smaidu krunciņas priecīgās sejās, saules zaķēnus dzirkstošās acīs, draiskuli vēju plandošos matos.
Iveta Krūmiņa
***
Ar ogli ne, bet ar vārdu uzzīmēt -smaidu krunciņas priecīgās sejās, saules zaķēnus dzirkstošās acīs, draiskuli vēju plandošos matos.
Ar otu ne, bet ar dzeju uzgleznot -krāsainus sapņus rudens vārtos, dzirkstošas cerības salnas tīmekļos, savādas ilgas dzērvju atvadās.
Ieva Kociņa
***
Sidraba lāsēm rit laiks…
To bērnībā iecepu smilšu kūkā,
un jaunības kumeļā staltā
cēlu savā stikla kalnā.
Tad pietecēja laika trauks ar rūpēm un ikdienas sārņiem… Vecumā sudraba lietiem vairs nebija spēka, laiks pārvērtās pelēkā svinā.
Tik palika atmiņā smilšu kūkas,
stikla kalns un dzīves pusdienlaiks. Bet reizēm man tomēr liekas,
ka sudraba lāsēm ir ritējis laiks.
Inta Aizkalniete
Aka
No cikla “Mazais Princis”
Klausies, kā krīt
Sudraba lāses akā.
Svarīgs ir tas,
Ko viens otram mēs nepasakām.
Svarīgs ir ceļš,
Kas caur tuksnesi vijas,
Zvaigznes, kas slīd pāri mums
Kā nakts melodijas.
Svarīgs ir laiks,
Ko mēs modināt spējām,
Ūdens, kas mirdz saules staros
Un zib rīta vējā.
Svarīgs ir tas,
Kas tikai ar sirdi redzams,
Vārdi, ko teic skatiens tavs,
Kas dvēselē sedzams.
Ilga Krastiņa
Uzdāvini…
Uzdāvini šodien miķelīti,
kamēr saule tālē nenoriet.
Ir jau nosaluši ziedi citi,
dārza malā vientuļa tā zied.
Uzdāvini sārtu kļavas lapu,
neprasu tev pārāk daudz varbūt.
Es jau negaidu vairs zvaigžņu zibu, pat no nieka prieku varu gūt.
Uzdāvini šodien labestību,
tā kā tu to citiem iespēj dot.
Es jau negaidu vairs mīlestību,
tā zem gadiem dziļi jānorok.
Inta Vīksniņa- Driķe
Mēs tiekamies laikā
Mēs tiekamies laikā,
kad rudens ar krāsainām
dālijām vasaru skauj,
kad vējmāte staigā un,
birdinot asaras,
pēdējās rožlapas rauj.
Mēs tiekamies laikā,
kad ezis uz adatām
sarkanu ābolu nes,
kad dzērves jau klaigā,
tā aiznesot līdzi sev
dziesmu no dzimtenes.
Vija Poļaka – Rikveile
Zili novakari
Ai, zili novakari,
Saules atspulgiem vaigā!
Aizslīd pār siliem nopūta klusa,
Zilos ūdeņos staigā…
Kas tur vēl klaigā
Pēc rīta spirgta?
Gan jau tas atnāks –
Gaidi!
Kad atkal žirgta irbīte staigās
Savu darbīgo gaitu.
Nepalaid garām novakari,
Baudi tās smaržpilno elpu!
Spilgti plaukst
Zilie novakari,
Piepildot šīszemes telpu.
Monts Klē
Sonāte
Gribas mēness ripu
pie krūtīm sev spiest,
gribas zvaigznēm
tāluma putekļus noslaucīt,
gribas pelēko
rudens noskaņu tabaku
vēlreiz sapņos bērt,
lai zemes brieduma smārds
vēlreiz koku galotnēs virmo.
Viss nāk un aiziet –
viss atgriežas.
Arvis Degums
***
ar rīta dvašu un ar bišu spietu,
ar dūmakaina novakara dziesmu
es eju vēlreiz pasauli šo iegūt,
es eju vēlreiz tevis noburts kļūt
ar sirdi uzliktu uz mušpapīra,
ar izkārtni, ka vējiem esmu brīvs,
es šobrīd dzīvāks jūtos nekā vakar, es eju vēlreiz tevis noburts kļūt
man kājas pašas ceļu rod pie tevis, un mute neprātīgus vārdus čukst, un, pat ja kaķis melns pār ceļu
pārskries,
vienalga,- iešu tevis noburts kļūt.
Daiga Sliņķe
Rudenīga noskaņa
Vējš izbradājis rudzus,
un miežos arī vējš bijis –
ko tikai visu vējš
nav šovasar izdarījis!
Ir negaisam trakojis līdzi
un kopā ar lietu lijis,
jā, pat zibenim klāt
vējš esot bijis.
Un es… Un es?
Vai no vēja baidos?
Nē, kopā ar vēju es
Vecgada puteņus gaidu,
kas atkusnī pārvērtīs salu
un jauno maizīti briedēs.
Anita Graumane
***
Augusts – ar vasaras svelmi,
ar debesu dziļo dzelmi,
ar baltajiem mākoņu kuģiem
un pilsētu karstajiem bruģiem.
Augusts – ar rudzu smaržu,
ar brūkleņu sūro garšu,
ar zvaigžņu sudraba lietiem
un dārziem, kas pilni ziediem.
Augusts – ar kapusvētkiem,
ar piedošanu par grēkiem.
Kā svētceļnieks domās eju
pa Latgales balto ceļu.
Augusts – ar visu sirdi
un augumu vasaru jūtu…
Un vēlos, lai viņas klēpī
lemts dvēselei palikt būtu.
Ivars Strautiņš
***
Kāpēc tu visu paņēmi līdzi,
apraki rūsganās lapās,
sajauci kopā ar buramiem vārdiem, pasviedi ugunij ēst.
Rimušu kaisli un kurlmēmu laiku
tu mirušā ugunī sviedi.
Kā upura jēru uz altāra sirdi
noliki zibeņiem plēst.
Es triekšu pret debesīm savējo
kausu,
lūgšu Visaugstākam piedot –
lai sūta tev svētībai vasaru jaunu, varbūt bez manis, bet – lai…
Uldis Zviedris
***
Kā aprakstīt man to,
kas gaisā virmo –
smaržu skaistu,
krāsas dzidras,
elsas kairas…
Tās ir un vijas ap mani.
Tad aizej tu
un aprimst viss.
Tik mute aizmirst nevar
garšu valdzinošo
un plaukstas – trīsas šīs,
bet acis – tavas krāsas dzidrās.
Es gribu uzrakstīt vēl to,
ko nevar apjaust.
bet īsto vārdu nav,
un balta lapa raud…
Aivis Sutogovs
***
Līst.
Laikam dvēseles raud
tur – augšā.
Lūdz ūdeni grauds,
kā vālodze lūdz
pēc lietus,
kā debesis
asins sārtus saules rietus
lūdz.
Un zvaigznes kā rozes
tos plūc.
Patiešām – līst…
Kāds kvēlāk lūdz,
cits raud.
Bet, valgmi neieguvis,
noslāpst grauds.
Sandra Ivanova
***
Sidraba lāsēm rit laiks,
kā smiltis caur pirkstiem
tas nemanot izslīd
un aizklīst pa rudeņa vējiem
caur nedēļām, mēnešiem, gadiem. Līdzi gadalaikiem.
Sidraba lāsēm rit laiks.
Tas negribot nodara sāpes
un laimes asaras piešķir.
Katru dienu pa vienai
laiks iever skanošās krellēs…
Bet sirds gadalaiki –
tie dienas neskaita…
Eva Petručeņa
Vecmāmiņai
No mākoņa balta līdz purva atvaram gars lietū un sarkanās ziedlapās krīt. Pār bērnību tālo tur, Kurzemes
krastmalā,
kur pasaule rasā zem pēdām tev
mīt.
Tās zīmes par sievietes likteni mūžīgu, kas savu sūrumu linautos
sien,
un pelēkā rītausmā paklūp pār
atmatām –
zeme to paceļ un bērns pretī skrien.
No balta mākoņa pieniņu
padzerties,
no darba rokām rupju maizīti ēst -bērns atnāk pie tevis ābeļu
pumpurā,
un saknēm vajag akmeņus apiet un
plēst.
Tomēr tavas galotnes uzzied virs
debesīm
kā rozes piecas, kas dziedē un sāp, un visu mūžu būt mātei ir jāmācās, kaut migla un asaras pagalmu klāj.
Gars neprasa atgriezties kādam vai
nolūgties,
caur kļūdām tas pasauli viedumā
ceļ.
Lūk – sajūti tvanu un negaisa
sabīsties,
bet tur tikai cerības zibeņus šķeļ.
Sirdsogles arī sniegā un lietavās
dedzina,
senču tēli caur liesmām stāv
atmiņās klāt.
Ņem sāpi, aizved uz pirti un
dziedini,
ar vārdu garam pie sevis liec nākt.
Mazgātas dvēs”les Dievs ievīsta
autiņos,
rozes sāk sarkanus pumpurus riest. Tu jau zini kā ir, kad svētītās vasarās sienu nopļauj un rudzi sāk atkal
briest.
Sievietes likten”s pārskrien mākoņu baltumā,
izsijāts nokrīt pār matiem kā sniegs. Bērni un mazbērni sanāk pie
siltuma,
kas sirdij līst pāri tik sensens un
liegs.
Zane Kļaviņa
***
Man nebija nekā –
vien baznīcas sienai
izkrāpta lūgšana,
nepareizs pulkstenis
un viena nakts nomodā,
par ko saule man ir parādā.
Bet nu man ir laiks
mazliet…
Pavadot sauli rietā,
es izkrāpu vēl pāris naktis.
Un nu man ir viss –
sava lūgšana,
savs laiks
un saule man joprojām
ir parādā.
Iveta Jermacāne
***
rudens kastaņos
atradis mājas
saules stari
tos zaglīgi silda
salna nokodusi
dālijas smaidu
sarmas pirkstos
pēdējās rudens lapas
saules atspulgā
blāva kļūst jūra
rudenim rokās –
aizmirstība
Kristīne Čipate
***
Ik rītu pulksten”s
kā cīrulis dzied.
Ik dienu soļi raiti tiek likti.
Doma pie domas
kā zeltaini graudi,
ar bēdu pelavām jaukti,
sagulst dienu klētīs.
Mirklis tver mirkli un, lūk –
jau virknējas raibas krelles –
mirkļi, stundas, dienas un gadi…
Tas viss kopā – tavs laiks.
Laiks, kas ar sudraba lāsēm
pāri mums līst.
Veries lāsēs kā miljons spoguļos –
tā tava dzīve –
ar smaidiem, ar glāstiem,
ar as”rām, pat bēdu stāstiem.
Ļauj – lai sudraba lāses rit
un iekaļ tavus stāstus
sudraba ietvarā.
Ilze Sliņķe
Svētvakarā
šodien mums deg
visas piecas sveces
rīt mājas priekšā
būs piesiets zirgs
bet tu ienāc manī
neatstājot ne brīdi šaubām
ne mirkli noliegumam
nevienu sekundi brīvu
lai izdzertu savu tēju
un aizietu pēc piena
tu ienāc manī kā svētvakars
mierīgi balts
un spēcīgs svētvakars
kas nosēžas pāri visam
tu apsedz manus netīros traukus
un viss ko es zinu
ir šī smarža kas pasargā
un noglāsta galvu
Kā spēks kas vairs nekad
neliks vilties
kā pasaules sākums
un milzīgs siltums
kaut kas te ir
kaut kas šai visā ir
bet pat ja viss pazustu
un mums pat vairs nedegtu sveces nebūtu pat ne zirga
pat ne mājas priekšas nebūtu
tu vienalga neatstātu
nevienu brīdi šaubām
Kristīne Kravale
Tā nevar
Es nespēju pateikt ar vārdiem,
jo jūtas jau nedrīkst tā –
tā vienkārši izlikt uz zārdiem,
lai vēji izārda.
Prieku nevar uzrakstīt rindās,
ilgas nevar izrunāt,
jo, kā gan mīlestību var tirzāt,
kā bēdas izraudāt.
Tādēļ neprasiet skaistus vārdus,-
kas ir skaists, tas nepieder man.
Es tik vien jums spēju rādīt,
kā to sirdi, kas nespēj stāt.
Rihards Vuškāns
***
Es esmu piedzimis
zem norietējušas saules.
Vai tas ir tas pats,
kas zem nodzisušas zvaigznes,
kas rīta blāzmā saulē kvēl?
Ak, cik ļoti negribas teikt-
izdzisušas.
Tad būtu tā
kā mazliet žēl.
Inese Briede
Svece
Izdegot svece norāda: –
Es izdegu un atdevu sevi.
Būdiņā gaismu radīju,
smalkā pilī svētkus atklāju.
Skolā lasīt es mācīju:
rakstot bērneļu rokās
spalvaskāti papīru plēsa –
tāfelītes mazās, ar krītu smērētās.
Un domās vienmēr
manī raudzījās raudoša māmiņa;
maza meitene liesmiņu
Ziemsvētkos iededza, lai acis
tālāk uz nākotni mirdzētu.
Es arī mīlas rakstus velku –
cilvēki – gaidoši, ar gribu mīlēt
apveltīti, manī skatās.
Un tagad – es izdegu.
Vēlos, lai citi degtu tā –
mierīgi, apskaidrojoši,
gaidot un mazu gaismiņu rādot. Lielo tie paši atradīs.
Patrīcija
Tikai kā sapnis
Vientulības putni tik klusi kā asaras meklē manu logu, jo tajā vēl deg gaisma. Tiem nav māju, tie dzīvo sadegušās sirdīs un mirušos sapņos. Tā tiem vislabāk. Patiesībā tu tā arī nekad pa īstam neatgriezies. Tā bija sirrealitāte, kārtis uz atmiņām un iespējām. Nekas vairāk. Es to zināju tavā pārnākšanas brīdī. Nezinu, vai tās ir sāpes vai vienkārši caurvējš dvēselē, jo esmu piemirsusi aizvērt durvis un logus. Un savu sirdi.
Paliksim viens otram kā sapnis, kas nekad nepiepildīsies. Jo piepildījums nav tikai skaists kā ilgošanās. Tāpat kā ziedi pumpuros. Tavas rozes joprojām nav izplaukušas. Skaistas, aukstas un mūžīgas.
Es vienmēr būšu tavs vismīļākais saules stars no rītiem. Tas sildīs, bet nekad tev nepiederēs. Es būšu tavas ilgas tavās sāpēs. Es būšu viss, kas tev vajadzīgs. Tikai kā sapnis.
