Nepazīstu daudz tādu skolotāju, direktoru, kuriem ar skolēniem ir tik draudzīgas un labas attiecības. Patiess, labestīgs un ļoti gudrs cilvēks – tā Gulbīša vidusskolas direktoru Jāni Ļoļānu varētu raksturot dažos vārdos.
Nepazīstu daudz tādu skolotāju, direktoru, kuriem ar skolēniem ir tik draudzīgas un labas attiecības. Patiess, labestīgs un ļoti gudrs cilvēks – tā Gulbīša vidusskolas direktoru Jāni Ļoļānu varētu raksturot dažos vārdos.
Cik ilgi strādājat par direktoru un skolotāju?
Par skolotāju strādāju nu jau 35 gadus (kopš 1972.gada) un direktors esmu jau 24 gadus (kopš 1983.gada). Šī ir tā profesija, kurā darbs noteikti nav vienmuļš, jo katru dienu notiek kaut kas jauns, katram skolēnam ir savi jautājumi, vēlmes. Manā dzīvē darbam ir diezgan liela nozīme. Varbūt dažubrīd uznāk apnikums, bet tas ir uz īsu laiku, kā jau visiem!
Kādu jūs redzat Gulbīša vidusskolas nākotni?
Man ir vairāki sapņi, kurus nākotnē gribētu piepildīt, viens ir kārtīga sporta zāle. Vēl gribētu nodrošināt skolu ar jauniem datoriem, inventāru, dažādām iekārtām, kas atvieglotu skolotāju un skolēnu ikdienu. Pagājušajā gadā skolā iegādājāmies piecus jaunus datorus, tas, protams, ir par maz. Skolas bibliotēkā ir plāni izveidot programmu, kurā skolēni varētu meklēt vajadzīgās grāmatas internetā. Vēl gribētu daudz labu skolēnu, protams, jau tagadējie un bijušie skolēni ir ļoti labi, piemēram, pagājušā gada 12.klases absolventi vērtējumā pēc 12.klašu eksāmenu rezultātiem Latvijas skolu TOP 100 ieguva 56.vietu. Tas ir labs sasniegums.
Ar ko atšķiras mūsdienu jaunieši no tiem, kādi bija pirms 10 – 20 gadiem?
Nevarētu teikt, ka mūsdienu jaunieši ir slikti. Gan agrāk, gan tagad jauniešiem ir vēlme mācīties, iegūt izglītību. Mainījusies ir attieksme pret skolotājiem un pieaugušajiem, agrāk jaunieši šajā jautājumā bija solīdāki, arī daudz aktīvāki nekā šodien, varēja paši sev noorganizēt balles, dažādus pasākumus, futbola mačus. Šodien pietrūkst iniciatīvas. Visi grib, lai iedod gatavu. Izvēlas to, kur nav jāpiepūlas, lai varētu atpūsties.
Kādas ir mūsdienu jauniešu problēmas?
Viena no lielākajām problēmām ir milzīgi nelietderīga laika pavadīšana pie datoriem. Ir labi, ja meklē vajadzīgu informāciju skolai, kādam darbam, bet ja sēž stundām ilgi izklaides portālos… Vēl problēma ir narkotikas. Mums laukos tas vēl nav tik ļoti aktuāli kā lielākās pilsētās. Runājot ar Rīgas skolu direktoriem, sapratu, ka tā ir strauji augoša problēma skolās, pasākumos.
Mums skolā lielākā problēma ir neattaisnots stundu kavējums un arī slikta uzvedība stundās, šādos gadījumos cieš ne tikai skolotāji, bet arī tie skolēni, kuri grib mācīties. Cīnāmies, runājot ar pašu skolēnu, iesaistām vecākus, pagasta administratīvo komisiju, arī policijas nepilngadīgo lietu inspekciju.
Ir bijuši kādi kuriozi atgadījumi?
Parasti interesanti sanāk ar špikeriem. Reiz divi skolēni centās ar mani viens otram nodot špikeri, kurš bija ielikts pildspalvas korķītī. Lai pildspalva nebūtu jāmet pāri visai klasei, skolnieks palūdza, lai es padodu. Rezultātā pildspalvas korķītis kopā ar špikeri nokrita uz grīdas.
Kā atpūšaties?
Pārsvarā nodarbojos ar sportu. Kopā ar skolēniem spēlēju dambreti, šahu, volejbolu. Kopš 7.klases katru rītu skrienu pa mežu 4 – 5 kilometrus, ziemās dažkārt sanāk pat 7 kilometri. Rudenī ļoti patīk sēņot, žēl, ka daudzas sēņošanas vietas līdz ar mežiem tiek iznīcinātas. Ja ir iespējas, ceļoju. Mīļākie ceļojumi bija uz Ēģipti un Kanāriju salām, bija daudz ko redzēt, ļoti patika.
Jūsu sieva arī ir skolotāja Gulbīša vidusskolā, vai ir viegli atdalīt darbu no mājām?
Tas ir grūti, darbs skolā ir samērā nervozs, pārnākot mājās, turpinām domāt par skolu, grūti “atslēgties”.
Un bērni?
Nu jau visi ir lieli, vēlējos, lai visiem būtu augstākā izglītība. Meitai un diviem dēliem jau ir, jaunākais vēl mācās.
Kā sevi atceraties kā studentu?
Godīgi sakot, nebija tā, kā tagad. Bija jāmācās 5 ballu sistēmā, ja labi mācījies, tad arī saņēmi labas stipendijas. Nevar teikt, ka nevīžīgi izturējāmies pret mācībām, diezgan ilgi bibliotēkā studējām dažādas grāmatas, darbus, lai varētu nokārtot ieskaites. Šodien daudzi studenti strādā, viņiem nav daudz brīvā laika, kas bija mums. Mēs varējām nodarboties ar sportu, dziedāt, dejot, spēlēt futbolu… Mani interesēja sports, es četras reizes nedēļā gāju uz treniņiem. Arī atpūsties paspējām, bija balles, kuras notika gandrīz katru sestdienu. Pedagoģiskajā institūtā puišu bija maz, tāpēc mūs regulāri norīkoja par kārtības sargiem. Ļoti jauki tika svinēti Līgovakari pie Daugavas līdz pašam rītam.
Līdz brīdim, kad dosimies līgot, atlicis pavisam maz laika, kā Jānis svinēs Līgosvētkus?
Gadiem ejot, Jāņu svinēšana kļūst arvien minimālāka. Arī ugunskuru vairs nekurinu. Ja ciemos atnāk kāds kaimiņš, tāpat pasēžam un cienājamies ar sieru un alu. Tas šajos svētkos mūsmājās ir vienmēr. Arī iekšēji vairs nav tādas vēlēšanās rīkot plašu līgošanu, kā tas bija agrāk, kad biju jaunāks. Pie kaimiņiem arī līgot neeju, rosos vairāk pa māju. Kad bērni vēl nebija izauguši, tad gan viņi gādāja, lai būtu jautra līgošana, jo meita ir Līga, bet vidējais dēls – Jānis. Viņš dzīvo netālu no Rīgas un Jāņus lielākoties svin savās mājās. Dzīvoju Bērzu ielā, kur esam divi Jāņi, turpat netālu – Kalna ielā – arī ir Jānis. Varētu jau sapulcēties visi kopā, bet katrs ir vairāk pats par sevi.
Jūsuprāt, šie svētki ir zaudējuši to nozīmīgumu?
Es domāju, ka nē. Varbūt tiem pietrūkst tā ģimeniskuma, kā tas bija agrāk. Tagad jaunieši svin savās kompānijās, bez ģimenes.
Vai atmiņā ir palikuši spilgtākie Jāņi?
Katros Jāņos ir bijis kaut kas jauks, bet īpaši spilgti atmiņā nav palikuši nevieni. Laikam vienmēr esmu bijis pārāk godīgs svinētājs. Ir, protams, gadījies, ka tad, kad vēl pat alus nav nobaudīts, jau sākušās lietavas un līgošana jāpārtrauc, bet kopumā svētki pie mums bijuši mierīgi.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Jānis Ļoļāns.
– Darbavieta: Gulbīša vidusskola.
– Amats: direktors, skolotājs.
– Mācījies: Ezernieku vidusskolā, pēc tam Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas – matemātikas fakultātē.
– Moto: skatīties uz dzīvi pozitīvi.
