Cilvēki ir tikpat dažādi, cik dažādi ir ziedi, gadalaiki, mūzika un vīns. Cik dažāda ir pasaule. Gulbeniete Lāsma Augstkalne, kuras dzimtā puse ir Alūksne, arī spēj būt dažāda. Viņai patīk gan atpūsties kopā ar draugiem, gan ļauties vienatnei.
Cilvēki ir tikpat dažādi, cik dažādi ir ziedi, gadalaiki, mūzika un vīns. Cik dažāda ir pasaule. Gulbeniete Lāsma Augstkalne, kuras dzimtā puse ir Alūksne, arī spēj būt dažāda. Viņai patīk gan atpūsties kopā ar draugiem, gan ļauties vienatnei. Patīk nebēdīgi smieties un, nevienam neredzot, notraukt pa asarai. Patīk runāt un vērīgi ieklausīties otra cilvēka teiktajā.
“Es nemēdzu izlikties. Esmu tāda, kāda konkrētajā brīdī vēlos būt. Esmu dažāda,” viņa saka.
Vai tev patīk dzīvē visu plānot?
Esmu cilvēks, kas visu plāno. Protams, ir lietas, kuras nevar plānot, piemēram, emocijas. Tas dzīvē ir vairākkārt pierādījies. Pilnībā piekrītu vecmāmiņas kādreiz teiktajam, ka tad, kad dzīvē kaut kas beidzas, noteikti arī kaut kas sākas. Viss ir paša ziņā, kā veidosies jaunais. Šo patiesību esmu sapratusi tikai tagad.
Būtībā esmu absolūta optimiste. Pēdējo desmit gadu gaitā protu saglabāt sevī optimismu arī tad, kad šķiet – viss beidzies, priekšā vienīgi bezizeja. To apzinoties, manī it kā ieslēdzas svira. Stop! Tagad izvērtējam situāciju. To, ko varam – darām, to, ko nevaram – vienkārši nedarām, jo tāpat neko nespējam mainīt. Agrāk es to nespēju un ļāvos stresam, man bija būtiski uzzināt taisnību. Varbūt spēju pārveidoties, jo audzinu divus puikas. Domāju, ka meitenes nemācētu audzināt. Man ar dēliem izveidojies labs kontakts, jo viņi mēģina saprast mani, es – viņus. Dēliem reizēm esmu gan psihoterapeite, gan medmāsa. Arī viņi man palīdzējuši “uzlabot” nervu sistēmu.
-Vai esi gatava kaut ko dzīvē mainīt?
Uzskatu, ja cilvēks vēlas, viņš vienmēr var kaut ko mainīt. Poļu valodā ir dziesma, kuras teksts ir apmēram tāds, ka tu visu vari un daudz vari. Veidot šo pārliecību man palīdzējis darbs ar ārzemniekiem. Ilgajos darba gados esmu pārliecinājusies, ka ne tikai ārzemēs, bet arī pie mums ir daudz gudru un spējīgu cilvēku, bet viņiem pietrūkst uzdrīkstēšanās. Protams, iespējas ir atšķirīgas. Bieži dzirdu cilvēkus sakām, ko tad es, lai jau citi, viņi par mani gudrāki. Tā nav. Arī Gulbenē ir daudz spējīgu cilvēku, bet atkal šis šķērslis – bailes uzdrīkstēties.
Tu pieļauj “svētos” melus?
Viss dzīves gaitā ar mani notikušais radījis nesaudzīgu attieksmi pret meliem. Tos es neciešu. Ja man uzdod jautājumu, vai es nekad nemeloju, atbildu, ka ir nācies melot, bet tie ir “svētie” meli, bez kuriem nevienam nav iespējams iztikt. Piemēram, zvana mamma un jautā, kā es jūtos, bet man tobrīd ļoti sāp mugura. Atbildu viņai, ka viss ir kārtībā, jo nevēlos lieki satraukt. Mamma tāpat man nevar palīdzēt. Ļoti daudz rakstura īpašību esmu mantojusi no vecākiem. Īpaši no tēva. Viņš man daudz ko iemācīja nevis klaigājot, bet izrunājot problēmu. Savā ģimenē cenšos rīkoties līdzīgi. Mani dēli nav paraugzēni. Ir bijušas nepatīkamas situācijas, esmu iepazinusi dažādas instances, bet arī pēc tam visu pārrunājam.
Tev patīk vadīt automašīnu?
Sēžot pie automašīnas stūres, ir gadījusies situācija, kas man šķiet nedaudz muļķīga, bet veiksmīga. Biju devusies uz Lizumu apsveikt draudzeni jubilejā. Vakarā braucu mājās, bet, kā zināms, neviena jubileja ar pasēdēšanu pie tukša galda nebeidzas. Jau pa gabalu Velēnā ieraudzīju ceļu policijas automašīnu. Domāju, ko lai dara? Domas galvā sekoja cita citai līdzīgi filmas kadriem. Ja pa kreisi braukšu mežā, policisti sapratīs, ka es no viņiem bēgu, tāpēc metīsies mani ķert. Ja neapstājoties braukšu viņiem garām, atkal var būt nepatikšanas. Ātrumā izlēmu, ka tomēr negribu nokļūt viņu “x failos” līdz ar citiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Nolēmu, ka braukšu taisni un, ja liks, apstāšos. Tā notika. Apstājos. Pienāca inspektors un lūdza uzrādīt vadītājas apliecību. Manā sejā parādījās smaids, sāku uzdot dažādus jautājumus. Rezultātā viss beidzās man par labu. To atceroties, vēl šodien jūtos nedaudz muļķīgi. Kopš tās reizes cenšos ievērot noteikumus.
Autobraukšana ir viens no maniem vaļaspriekiem. Bieži sievietēm ir bail braukt ar svešu automašīnu, bet man patīk izmēģināt kaut ko jaunu. Bērni ir ievērojuši, ka braukšanas ātrums esot atkarīgs no mana iekšējā noskaņojuma. Pieredzējuši autovadītāji man ir sacījuši, ka braucu labi. Dažkārt ir brīži, kad jāpārdomā kāda problēma. Tad kāpju automašīnā un braucu bez mērķa – kaut kur. Tas palīdz nomierināties. Man patīk riskēt un iepazīt kaut ko pavisam jaunu. Reizēm risks saistās ar tādām situācijām, kad riskam vispār nevajadzētu būt. Tie ir gadījumi, kad risks saistās ar nepazīstamu amatpersonu – dažādu ārzemju fondu prezidentu uzrunāšanu un tamlīdzīgi. Es iepriekš nezinu, vai konkrētais cilvēks ar mani vispār vēlēsies runāt un atbildēt uz manu jautājumu. Tomēr nekad neesmu saņēmusi atteikumu.
Bērnībā biji kārtīgs bērns saviem vecākiem?
Mans tēvs daudzus gadus bija skolas direktors, tāpēc bērnībā biju priekšzīmīga meitene. Tēvs vēlāk atzina, ka manī esot arī daudz nerātnības, bet tā neesot izlauzusies uz āru. Tiesa, bija gadījumi, kad mēs – visa klase – patvaļīgi aizbēgām no stundām. Bēgšanu organizēju es. Bija gadījumi, kad neatļauti devāmies uz balli. Tajā mūs bija redzējušas skolotājas. Viņas, protams, ziņoja manam tēvam. Atceros viņa audzināšanas metodes, bet es šodien ne vienmēr tās varu pielietot. Tēvs, būdams direktors, iesauca mani kabinetā, paskatījās pāri brillēm: “Nu?” Neviena jautājuma – vairāk. Vērīgais skatiens un šis viens vārds iedarbojās vairāk nekā tad, ja viņš sāktu vārdiski mani audzināt. Es ļoti labi apzinājos, ko esmu izdarījusi. Ja mēs viens uz otru būtu klieguši, tad viens otru nebūtu sadzirdējuši. Uzskatu, ka man pie bezvārdu audzināšanas vēl jāpiestrādā, jo reizēm paceļu balsi.
– Tev patīk vērot cilvēkus?
– Man patīk darbs ar cilvēkiem, tomēr priecājos par brīžiem, kad darba kabinetā esmu viena kopā ar savām domām. Te man palīdz zvērinātā tulka pienākumi. Saistībā ar darbu esmu bijusi ļoti daudzās valstīs un iepazinusi dažādas mentalitātes cilvēkus, bet sapnis ir aizbraukt uz Grieķiju un skatīt Ameriku. Es ticu tiem, kas saka, tā esot kā kino, tomēr Amerika jāredz pašai. Iespējams, ka ceļojumā ir skaisti doties divatā, bet esmu kompānijas cilvēks. Tā ir veidojies, ka, braucot uz ārzemēm darba uzdevumos, vienmēr esmu kopā ar daudziem cilvēkiem.
Ja ir brīvais laiks, tad lielajās pilsētās labprāt apsēžos uz sola gājēju ielas malā vai parkā un vēroju cilvēkus. Tas ir tik interesanti! Es nepētu, kas cilvēkiem mugurā, bet vēroju viņu sejas izteiksmi. Nevaru atbildēt, par ko tobrīd domāju. Vienkārši skatos. Man patīk vērot arī dabu. Ja, piemēram, braucu automašīnā un ieraugu kaut ko skaistu, noteikti apstājos.
Kā tu atrodi draugus?
– Man ir daudz labu paziņu, jo uzskatu, ka īstu draugu nevar būt daudz, bet bija laiks, kad domāju, ka man ir ļoti daudz draugu. Varbūt tāpēc, ka bērnībā augu kopā ar zēniem, man šodien ir daudz paziņu vīriešu. Atceros, Alūksnē mums bija 12 bērnu komanda, tajā bijām divas meitenes. Tas nemaz nav slikti, jo mēs, sievietes, protam sevi satracināt par sīkumiem un visu ko izdomāt. Vīriešiem tas nav raksturīgi. Nezinu kāpēc, bet sievietēm patīk sevī izveidot kaut ko neesošu. Šo neesošo mēs apaudzējam kā lielu bumbu, nevarēdamas pakustināt. Vīrieši tā nedara, viņiem ir vieglāk. Man ir dažas draudzenes. Viena no tām – kursabiedrene, kas dzīvo un strādā Rīgā. Bieži viena otru apciemojam.
Viennozīmīgi dažādās situācijās sievietes ir stiprākas nekā vīrieši. Viņi salīdzinājumā ar mums ir neizlēmīgi. Manuprāt, tā ir sliktākā viņu rakstura īpašība. Varbūt tā pat nav rakstura, bet dabas ieprogrammēta īpašība. Vīriešiem vajadzētu vairāk piestrādāt, lai apliecinātu, ka viņi visu spēj. Viens ir to apgalvot vārdiski, pavisam kas cits – pierādīt darbos. Esmu pārliecinājusies, ka vīrieši ir samērā bailīgi. Ja arī viņiem par kaut kādu jautājumu ir savs viedoklis, vīrieši baidās to pateikt atklāti. Protams, būs cilvēki, kas cīnīsies pret šo viedokli, izmantojot dažādus argumentus, bet tikai strīdos dzimst patiesība.
Uzskatu, ka ne vienmēr par sievietes galveno skaistuma ieroci uzskatāms vizuālais skaistums. Ja sieviete iekšēji jūtas labi, tad arī pārējie uztver viņas dvēseles skaistumu. Ir būtiski, cik daudz sieviete kaut ko zina un cik prasmīgi šīs zināšanas izmanto. Saka, sieviete esot vīrieša draugs. Galu galā, vai tad mēs neesam vīriešu draugi?
Vai ir nācies iepazīt nodevību?
Esmu iepazinusi arī nodevību. Ar to sastopoties, pirmajā mirklī šķiet, ka cilvēkam, kas tevi nodevis, viss “jāiemet sejā”, bet piederu tiem, kas spēj apvaldīt emocijas. Labāk ļaut cilvēkam pašam pārdomāt rīcību. Katra nodevība sāp, bet cenšos to aizmirst. Varbūt pēc laika zemapziņā es to kādreiz atceros, bet tas man netraucē. Nepiederu cilvēkiem, kas spēj attiecības “nogriezt kā ar nazi”.
Uzskati, ka iemīlēties iespējams vairākkārt?
Ir sakāmvārds, ka veca mīlestība nerūs. Droši vien, ka tā ir. Esmu cilvēks, kas uzskata, ka dzīvē iespējams iemīlēties vairākkārt. Tam nav jānotiek desmit vai divdesmit reizes. Arī jūtas it kā “nosēžas” cilvēka iekšienē, lai pēc kāda laika, piemērotā brīdī, atkal “uzpeldētu”. Dzīvē ir bijuši tādi gadījumi. Ar kādreiz mīlētiem cilvēkiem labprāt atkal satiekos un parunājos. No tā gūstu tikai pozitīvas emocijas. Ticu mīlestībai no pirmā acu uzmetiena līdz mūža galam. Kāpēc lai tā nebūtu? Pazīstu šādus cilvēkus.
Kas, tavuprāt, ir laime?
Esmu pārliecināta, ka cilvēks simtprocentīgi jūtas laimīgs, ja viņam ir laba ģimene. Žēl, ka šo simtprocentīgo laimi man nācās izbaudīt ļoti maz, bet es protu būt laimīga dažādās situācijās. Tām pieder brīži, kad es jūtos labi, jo esmu sasniegusi mērķi, kaut kas ir izdevies un tamlīdzīgi. Laikam mana dzīve ir lemta mazām laimītēm. Šad tad to vidū kāda gadās arī sirdij. Tad, kad mani novērtē, jūtos labi.
Nesen man nācās piedzīvot patīkamu brīdi. Nezinot manu nodarbošanos, kāds cilvēks teica, ka esmu jauka sieviete. Apzinos, ka es varu daudz un daru daudz, bet spēju būt arī jauka sieviete. Paldies Dievam, ka darbs ir saistīts ar vīriešu kolektīvu, jo tas sievietei vienmēr liek domāt par ārieni, par izturēšanos un tamlīdzīgi. Jūtot, ka vīrieši novērtē pozitīvi, palielinās sievietes pašapziņa.
Man dzīvē nav konkrēta līdz šim nepiepildīta sapņa, bet apzinos, ka spēju sasniegt vēl vairāk. Ir bijuši dažādi darba piedāvājumi citur, tiklīdz kāds no tiem mani interesēs, pieļauju, ka radikāli mainīšu dzīvi. Lielā mērā šobrīd esmu atkarīga no bērniem, jo viņiem ir jābeidz skola.
Tavs novēlējums vīriešiem un sievietēm?
Vīriešiem vajadzētu kļūt uzņēmīgākiem. Lai viņi novērtē ne tikai paši sevi, bet arī mūs, sievietes. Protams, viņi vienmēr vispirms parūpēsies par sevi. Šo ieradumu mainīt pilnībā diezin vai izdosies. Lai vīrieši saprot, ka sievietes var būt labi komandas biedri, ne tikai sievišķā dzimuma pārstāves. Lai šogad vīrieši tomēr mūs vairāk palutina, tā, kā kurš to prot. Tām nav jābūt dārgām dāvanām. Mums, sievietēm, lutināšana ļoti patīk.
Savukārt sievietēm jākļūst vēl pašapzinīgākām, jāuzdrošinās sevi uzturēt psiholoģiski. Tas nav viegli, bet ticiet, mēs daudz varam, jo esam ļoti labas. Vislabākās.
