Nesen satiku kādu jauku sievieti. Garām skrienot, uzdevu jautājumu, kā klājas. Ierastās atbildes vietā, ka visiem iet labi, viņai acīs sariesās asaras.
Nesen satiku kādu jauku sievieti. Garām skrienot, uzdevu jautājumu, kā klājas. Ierastās atbildes vietā, ka visiem iet labi, viņai acīs sariesās asaras. Sapratu, ka sirds ir tik pilna, ka gribas runāt. Vīrs jau divus gadus bez darba. Dzerot. Tiklīdz viņa aizrādot, ieminoties, ka būtu jāmēģina rāpties ārā no grūtsirdības bedres, viņš paliekot agresīvs, esot arī pacēlis roku pret viņu. Trīs bērni skolēni. Pati izkritusies, sīciņa, nogurusi no dzīves, no dzīves skrējiena starp darbu un haltūrām. Un tomēr – viņa stāsta, ka iecerējusi vasarā uzsākt studijas neklātienē. Runā par gaidāmajiem pavasara darbiem un to, kā neilgajās, brīvajās vakara stundās viņa steidzot padarīt visus mājas darbus. Pie sevis tobrīd nodomāju, kaut viņai pietiktu visam spēka.
Mājās ejot, galvā bija simtiem domu par šābrīža sabiedrību. Par sievietes un vīrieša attiecībām tajās. Par abu lomām. Kopš pasaules radīšanas patriarhālajā kultūrā vīrieti uzskatīja par materiālu, stabilu stūrakmeni, bet sievieti – par dzīvības devēju. Vēsturiski no 15.gadsimta sievietes pamazām sākušas cīnīties par līdztiesību, nevis pārākumu. Tā laika progresīvākās galma dāmas sāka iebilst, ka arī sievietes ir spējīgas domāt, mācīties, ka viņām ir jādod izvēles iespējas – veidot karjeru vai nodoties tikai ģimenei – pelnīt pašai ar savu saprātu, vai tikai gaidīt no vīra. Ka sievietes nav tikai emociju, bet arī prāta cilvēki. Vīrieši tolaik iebilduši, ka sieviete nepiedzimst ar vienādām tiesībām, ka viņai nav saprāta, bet galvenā iezīme ir neprāts un vieglprātība. Sievietes tolaik pat savus rakstu darbus publicēja ar vīrieša vārdu, lai tikai tas izietu sabiedrībā un to ņemtu vērā. Situāciju kardināli mainīja Pirmais pasaules karš, kad vīriešu trūkuma dēļ sievietes sāka strādāt fabrikās un rūpnīcās, stājās atbildīgās pozīcijās, valsts iestādēs, skolās, ārstu praksēs. Sievietēm sāka parādīties pašām sava nauda, viņas sāka domāt, kā to tērēt. Sievietes mainījās vizuāli – svārki kļuva īsāki, sākās masveida kosmētikas lietošana, matu sakārtojumu dažādība. Tieši Pirmais pasaules karš, par nožēlu vīriešiem, pierādīja, ka sievietes spēj funkcionēt patstāvīgi. Bet varbūt arī par nožēlu sievietēm?
Ir labi būt stiprai, bet ir labāk, ja kāds ir par tevi stiprāks un palīdz iznest smagumu. Vai mēs pašas ar visu varēšanu vīriešiem neesam atņēmušas vēlmi būs vīrietim?
Sarunas beigās ar šo pašu sievieti, dzirdēju viņas piebildi, cik ļoti viņa vēloties, lai vīrs kādu dienu atmostos no ieilgušā miega un viņu pažēlotu. Viņa tik ļoti gribot būt žēlota. Labi, ka tā, nodomāju. Labi, ka viņa vēlas sajust sievišķīgo trauslumu. Labi, ka vēl nav zudusi šī sievišķīgā atbilde.
