Ja kāds viņu nosauktu par lūriķi, skandāls būtu neizbēgams! „Ko tu apsaukājies? Kā tev nav kauna? Vai tu maz apjēdz, ko saki!?” viņš jau domās izmēģināja sašutuma pirmo fāzi.
Vai arī: „Ar kādām tiesībām? Ko tu atļaujies? Kur tad privātās dzīves neaizskaramība? Kāda tev vispār gar to daļa?” Tie būtu tikai pašsaprotami jautājumi, kas apvainotājam liktu atkāpties.
Bet nekam tādam nevajadzētu notikt – līdz šim viss bija noritējis absolūti netraucēti un pēc labi izstrādāta plāna „Nenotveramais”.
Sīks misēklis gan sanāca vakar, bet tikai tāpēc, ka piektā stāva kaimiņienei deguns par garu:
„Ko tu tur tā kā nolēmēts kverni? Muguru savilka?”
Tad nu gan jautājumi! Labi, ka izdevās izlocīties, bet nācās sev piekodināt, ka turpmāk uzmanīgāk jāieklausās garāmgājēju soļos.
Protams, pašam sev nācās atzīt – ja pieturēsies pie nospraustā plāna, ar katru nākamo reizi risks pieaugs. Bet – vai gan tādu maznozīmīgu baiļu dēļ tagad atkāpsies no skaistas ieceres?
Pēdējo dienu notikumi gan lika šaubīties, vai visiem iesaistītajiem šī iecere šķita tik skaista, bet viņš vienalga nedomāja atkāpties. Mērķis bija cēls.
Kārtējo reizi uz pirkstgaliem atgriezies savā dzīvoklī, viņš klusītēm aizvēra aiz sevis durvis. Arī šoreiz viss bija izdevies nevainojami. Tagad varēja iztaisnot muguru un atviegloti uzelpot.
Ieslidinājis biezajās vilnas zeķēs autās kājas nonēsātājā istabas čībās, Osvalds aizšļūca līdz dīvānam un atlaidās spilvenos. Kaut nu tā veselība vēl turētos! Kaut nu sirds neauļotu kā aizkusis zirgs pie katra mazākā satraukuma! Vēl jau tālu līdz simtgadnieka statusam, vēl vajadzētu justies gana spraunam.
Reizēm gan pašam par sevi sanāca smiekli – nu, gluži kā tāds bērns! Pats sev izdomājis slēpšanos un baidīšanos. Pārāk vienmuļa dzīve bija palikusi? Adrenalīna pietrūka? Tagad, atceroties, ar ko tas viss sākās, gribējās pasmaidīt.
* * *
Viņš jau neko, tikai neveiklie pirksti nesaturēja vietām izplīsušo naudas maku, un sīkās monētas izkaisījās pa visu koridora grīdu. Ak, tavu neražu! Smagi nopūzdamies, Osvalds novilka mēteli, notupās uz ceļiem un attapās pustumsā. Kā tāds muļķis! Gaismu taču vispirms vajadzēja ieslēgt!
Tomēr augšā celties vairs negribējās, tāpēc neatlika nekas cits, kā taustīties uz labu laimi. Kur gan viņam bija jāsteidzas? Tā, lūk, maz pamazītēm, pa vienai monētai, cerot, ka kopā salasīsies tie paši trīs eiro.
Pēc laba brīža, jau pierāpojis pie dzīvokļa ārdurvīm, viņš pavisam tuvu sadzirdēja savādu
skrapstēšanu. Švīkāšanos jeb tomēr svilpošanu? Kas tās par savādām skaņām?
Aizturējis elpu, Osvalds ieklausījās – kas tur ārpusē notiek?
Kad skaņas vēl joprojām nerimās, vien kļuva intensīvākas un ašākas, Osvalda ziņkārība lika viņam slieties augšā. Klusu klusītiņām, lai neaizbiedētu savādo trokšņotāju.
Balstīdamies pret durvju stenderi, lūpu iekodis starp dzeltējošajiem zobiem, vēl arvien aizturējis elpu, viņš uzmanīgi pietuvojās durvju actiņai.
Pirmajā brīdī prāts atteicās iztulkot lēcas sakropļoto attēlu – kaut kas nesaprotams kustējās trepju laukumiņā pie pretējām durvīm. Kaut kas bezgalvains un bezveidīgs. Osvalds juta, kā nosvīst plaukstas…
Skrapstēšana un švīkstēšana joprojām nerimās, un tagad bija skaidrs – tā nāca no kustīgā objekta puses.
Tad, Osvaldam par laimi, (jo, kas to lai zina, cik ilgi tādu satraukumu izturētu viņa sirds) objekts mazlietiņ pagriezās uz kreiso pusi.
Tfu, tu! Tā taču kaimiņienes pēcpuse. Kuplos brunčos ietērpusies, gluži kā kartupeļu maiss pie durvīm līkņā. Paskat tik – gadu tikpat, cik Osvaldam, bet lokās kā jauna meiča!
Interesanti – ko gan viņa tur vīlē?
Ieskatoties vērīgāk, Osvalds sievietes rokās sazīmēja divas birstītes. Švīks-švāks, skrip-skrap – berzēdamas acīmredzot jaunu kājslauķa muguru, tās sasaucās viena ar otru. Kaimiņiene, pie sevis kaut ko klusi svilpodama, drīz vien pieslējās, pasniedzās pēc garkājainas slotas, lai noslaucītu trepes, bet tad pēkšņi – Osvalda dzīvokļa durvju priekšā – apstājās.
Vīrietis skaidri redzēja, kā viņas skatiens ieurbās grīdā pie kājām. Lēnītēm pielikusies, sieviete pasniedzās un pacēla to, kas gulēja uz kāpnēm.
Monēta. Pavisam sīka, varbūt viens vai divi centi – tā sprieda Osvalds, bet sieviete to turēja plaukstā tā, it kā tas būtu zelta gabals. Ar tādu svētsvinību, ar tādu pielūgsmi un pateicību… It kā viņa būtu saņēmusi balvu no debesīm!
To bija grūti izskaidrot, bet vēl grūtāk to bija vērot caur durvju actiņu. Tas šķita tik intīmi…
Samulsis un nokaunējies vīrietis atkāpās no durvīm. Ar ko gan viņš te nodarbojas! Būtu labāk salasījis pats savas izbirušās monētas, kamēr veikals vēl nav slēgts!
Ieslēdzis koridorā gaismu, viņš vēlreiz notupās uz ceļiem.
Diena jau gāja uz vakarpusi, bet Osvalda domas joprojām atgriezās pie trepju telpā redzētā. Tas izskatījās tik aizkustinoši – it kā sievietes plaukstā atrastos vislielākā bagātība! Dārgums! Pērle!
Osvaldam pēkšņi prātā ienāca salīdzinājums – kā ūdens lāse izslapušā plaukstā! To spēj novērtēt tikai tas, kuram patiešām slāpst. Gluži tāpat kā viena monēta – ieguvums tam, kuram tās pietrūkst. Tam, kurš zina tās cenu un vērtību.
Turklāt – tā neizdibināmā, laimīgā sejas izteiksme, kas parādījās sievietes sejā. Tas ir brīnums, ka tāds sīkums spēj cilvēku darīt tik laimīgu!
Prātā ienāca muļķīga doma, kura pēc vairākkārtīgas vētīšanas vairs nemaz nešķita muļķīga. Viņš zina, kā kaimiņieni darīt laimīgu! Pavisam vienkārši! Tāds sīkums! Jau rīt viņš to izdarīs.
Ar šādu apņēmību Osvalds devās pie miera, skaidri zinādams, ka nākamā diena viņam būs interesantāka nekā visas iepriekšējās.
* * *
Izrādījās, tas nemaz nav tik vienkārši – pa trepēm ik dienas kursē vairāki cilvēki. Ja tur kaut ko gribējās paveikt slepeni, bija nepieciešama uzmanība un piesardzība visaugstākā mērā. Kad Osvalds to aptvēra, viņš saprata – neiztikt arī bez plānošanas.
Vispirms vajadzēja izpētīt kaimiņienes ieradumus: cikos viņa iziet no dzīvokļa, cikos atgriežas, un pats galvenais – cik bieži viņa tīra savu jauno kājslauķi. Jaunām lietām cilvēki parasti velta īpašu uzmanību.
Šādu ziņu ievākšana varēja aizņemt vairākas dienas, bet viens no Osvalda garā mūža principiem bija: ko vari paveikt šodien, neatliec uz rītu! Tātad – nāksies riskēt.
Atlika tikai atcerēties – cikos iepriekšējā dienā izbira viņa naudas maks, cikos aiz durvīm skrapstēja, un cerēt, ka ap to pašu laiku arī kaimiņiene parādīsies uz trepēm.
Padzenājis atmiņu pa dienas notikumiem šurpu turpu, vīrietis attapās, ka špikeris atrodams lielveikala čekā. Tagad tikai jāsameklē brilles un jāparēķina kāda stunda atpakaļ.
Tuvojoties noteiktajam laikam, Osvalds arvien nemierīgāk lūkojās uz koridora pusi un vēl arvien nevarēja izlemt – varbūt divu centu vietā trepju laukumiņā tomēr novietot piecus? Tā gan ir krietni vieglāk pamanāma monēta, ka tik to nepaceļ kāds cits… Turklāt nav jau zināms, vai kaimiņiene vispār šodien iznāks tīrīt kājslauķi.
Izgājis kāpņu laukumiņā, Osvalds gan pamanīja, ka uz sarainā paklājiņa manāms smilšains pēdu nospiedums. Gribējās cerēt, ka saimniece to ilgi necietīs.
Daudz grūtāk izrādījās izlemt, kur nolikt monētu, lai to pamanītu tikai viņa, nevis kāds garāmgājējs. Viena vieta šķita pārāk pārredzama, cita – pārāk gaiša vai gluži pretēji – tumša…
Beidzot izšķīries par kādu konkrētu punktu, Osvalds notupās kāpņu laukumiņā – uzmanības novēršanas nolūkā viņš bija nolēmis sasiet kurpju auklu. Kuram gan nav skaidrs, ka monētas šķindēšana uz betona grīdas piesaistītu nevēlamu uzmanību. To vajadzēja izdarīt klusām.
Novietojis monētu, vīrietis lēnām piecēlās, vēlreiz izvērtēja tās atrašanās vietu, pēc tam uz pirkstgaliem atgriezās savā dzīvoklī un ieņēma vietu pie durvju actiņas. Kā gan citādi uzzināt, vai viņa nodoms ir attaisnojies?
Turklāt – viņam vēlreiz gribējās redzēt to īpašo sievietes sejas izteiksmi. Svētsvinīgu, aizkustinātu un pateicīgu.
(Turpinājums sekos)
