(Turpinās no 8.decembra laikraksta)
Neērtā poza pie durvju actiņas drīz vien Osvaldam lika atcerēties par sāpošajām kājām. Turklāt – cik tad ilgi lūrēsi ar vienu aci tukšā trepju telpā? Kaut vismaz kāds būtu garām gājis, jau būtu interesantāk!
Lai gan – ja nu tas kāds pirmais pamana uz kāpnēm nomesto monētu?
Nervozi mīņādamies, Osvalds ieskāja puspliko pakausi un jau sāka šaubīties par sava dīvainā plāna lietderību, kad aiz durvīm saklausīja jau pazīstamo švīkstēšanu. Caur durvju actiņu ieskatījies trepju telpā, viņš apmierināti pasmaidīja – nolīkusi pār saraino paklājiņu, kaimiņiene čakli dancināja savas birstītes.
„Nu, taču! Pagriezies uz šo pusi!” Osvalds domās viņu steidzināja. „Nu, taču! Uz šo pusi! Vēl vairāk uz šo pusi!”
It kā sadzirdējusi Osvalda mudinājumu, kaimiņiene lēnām mainīja virzienu, līdz attālinājās no sava dzīvokļa durvīm. Vēl solis, un viņas skatiens apstājās pie kāpņu laukumiņā atstātās monētas. Lēnītēm pielikusies, sieviete pasniedzās un pacēla to, kas gulēja uz kāpnēm.
Monēta. Pavisam sīka, tikai divi centi, bet viņa to jau atkal turēja plaukstā tā, it kā tas būtu zelta gabals! It kā tā būtu balva no debesīm! Ar tādu bijību un pateicību…
Pats pārsteidzošākais tomēr bija apgarotā, neizskaidrojamā sejas izteiksme! Osvalds nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi redzējis tik starojošu un gaišu seju.
Pēkšņi viņam sagribējās atvērt durvis un apskaut sievieti. Ielūkoties viņai acīs un saskatīt tur… zvaigznes! Jā, tieši zvaigznes, jo – no kurienes tad sejai tāds gaišums?
Bet tad trepēs atvērās kādas durvis, atskanēja soļi un bija dzirdams, kā kāds tuvojas trešā stāva kāpņu laukumiņam.
„Atvainojiet, tā varbūt ir jūsu naudiņa?” kaimiņiene klusā balsī uzrunāja garāmgājēju.
Osvalds jau ievilka elpu, lai izsauktos: „Kas vēl nebūs!”, bet, veltījis īsu skatienu sievietes pastieptajai plaukstai, vīrietis uzrūca: „Ko jūs man te uzbāžaties ar savām kapeikām!” un steidzīgi aizjoņoja tālāk.
Atviegloti nopūties, Osvalds piespieda pieri durvju aplodai. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: „Tas nu gan ir savāds sievišķis!” Bet tad iztēle atgādināja par apgaroto sejas izteiksmi, un viņš nopūtās: „Svētā…”
Vēlreiz palūkojies durvju actiņā, viņš redzēja kaimiņieni stāvam turpat kur iepriekš ar joprojām pastieptu plaukstu un dziļu neizpratni sejā. Var jau saprast – vienam tās ir kapeikas, citam – daļa no kapitāla.
Tikai tad, kad sieviete atrasto monētu ielika jakas kabatā, Osvalds atstāja savu posteni pie durvīm. Svarīgāko viņš bija noskaidrojis – savu jauno paklājiņu kaimiņiene tīra katru dienu un apmēram vienā un tajā pašā laikā.
Tagad varēja ķerties pie plāna attīstības realizēšanas.
* * *
Nākamajā dienā Osvalds tikpat veiksmīgi un ar vēl lielāku pārliecību par savu nodomu pareizumu kāpņu laukumiņā novietoja piecu centu monētu.
Kaimiņiene ilgi skatījās uz paprāvo monētu un laikam jau nespēja izlemt – pacelt vai atstāt turpat guļam… Pacēlusi to, viņa vēl ilgāk ieklausījās piecstāvu mājas klusumā, it kā gaidot kādu garāmgājēju, kurš to varētu būt pazaudējis.
Varbūt viņa nezināja, ka ceturtajā un piektajā stāvā apdzīvoti ir tikai trīs dzīvokļi? Osvalds arī to šajās dienās bija izpētījis, kā arī pavērojis augšas stāvu kaimiņu ieradumus. Tikai viens no viņiem šajā laikā varēja izjaukt viņa plānus, tāpēc Osvalds šobrīd uzticējās labo darbu veiksmei.
Ielikusi monētu kabatā, sieviete pacēla plaukstas klusai lūgšanai vai pateicībai. Tik gaiša, tik starojoša…
„Nudien, svētā,” Osvalds nočukstēja.
* * *
Tā gandrīz trīs nedēļas viņš kā laimes mirkļu kolekcionārs stāvēja pie durvju actiņas un vēroja kaimiņienes apgaroto sejas izteiksmi, paceļot kārtējo piecu centu monētu. Šis rituāls bija kļuvis par dienas īpašo momentu.
Viņas smaids, pateicīgais acu skatiens, kas neapdzisa visu šo laiku… Lūgšanā saliktās rokas un gaisma no plaukstām vai no acu zvaigznēm… Osvalds juta, ka ir aizrāvies – ar šo savādo plānu, nodarbi, pētīšanu un vērošanu. Vajadzētu ieturēt pauzi, lai atrastais brīnums tik ātri nepārtop par ikdienu.
Secinājis, ka nobīdes laika grafikā ir tik nenozīmīgas, ka viņš var būt drošs par notikumu pozitīvu atrisinājumu, Osvalds izlēma kādu nedēļu nestāvēt pie durvju actiņas. Tāpat bija skaidrs, ka sieviete monētu neatstās nepaceltu.
Tad pienāca mēneša beigas, un plāno naudas maciņu atkal piepildīja valsts atvēlētā pensija, un viņš izlēma kļūt dāsnāks.
Noskatījis kāpņu laukumiņā drošu punktu, kur nemanāmi novietot viena eiro monētu, viņš ieinteresēti pieplaka durvju actiņai. Saprotams, risks kļuva lielāks. Tomēr vairāk par iespējamo monētas zaudējumu Osvaldu uztrauca neparedzamā kaimiņienes rīcība. Ja jau viņa atrastajai divu centu monētai meklēja īpašnieku, tad – ko gan tagad darīs ar veselu eiro? Nesīs uz atrasto mantu biroju? Skries uz policiju?
Kaimiņiene ilgi skatījās uz paprāvo un labi pamanāmo monētu. Pareizāk, viņa to pamanīja, līdzko iznāca kāpņu telpā. Aizmirsa par savām birstēm un paklājiņa tīrīšanu, kas līdz šim bija neatņemama sastāvdaļa viņas ikdienā, tikai stāvēja un skatījās. Osvalds būtu ar mieru piemest vēl pāris eiro, lai tikai uzzinātu, ko viņa tik ilgi domā.
Tad pēkšņi sieviete apņēmīgi šķērsoja kāpņu laukumiņu, un Osvalds pat sarāvās, kad pie auss atskanēja spalgais durvju zvans. Vai tiešām viņš būtu atmaskots? Aizturējis elpu, viņš stāvēja pie durvīm tik klusu, it kā nemaz nebūtu mājās.
Mirkli ieklausījusies, tad vēlreiz noskandinājusi zvanu, sieviete pastiepa roku pie blakus dzīvokļa durvīm.
Vai tad viņa nezināja, ka tā kaimiņiene tikai rīta pusē pārnākusi no nakts maiņas un, visticamāk, pašlaik vēl guļ?
Pēc trešā zvana Osvalds joprojām turpināja nebūt mājās, bet blakus dzīvokļa durvīs pavērās sprauga.
„Atvainojos, ka pamodināju, bet tā noteikti ir jūsu nauda. Es to atradu pie jūsu durvīm,” gaiši smaidīdama, sieviete pastiepa plaukstu.
Osvalds aizturēja elpu. Vai tiešām viņš vēl joprojām nav mājās?
Blakus dzīvokļa kaimiņienes atbildi gan nevarēja saklausīt, bet sev par atvieglinājumu Osvalds saprata, – viņa atsakās pieņemt atrasto naudu.
Uz jautājumu par citām izbirušajām monētām blakus dzīvokļa kaimiņiene tikai pasmaidīja – viņa maksājumiem izmantojot karti, turklāt pret naudu izturoties ļoti vērīgi, un vēl piebilda: reizēm atrasta nauda, ja tā gulējusi ar aversu uz augšu, atradējam nesot laimi.
Ak, vai, Osvalds to bija pavisam piemirsis! Sasprindzinājis atmiņu, viņš centās atcerēties – kā šodien nolika monētu: ar ciparu uz augšu vai gluži otrādi. Kā lai to atceras?
Šo domu pārņemts, viņš pilnīgi aizmirsa līdz galam noklausīties abu sieviešu sarunu un pavērot, kādu galu ņēma viņa noliktais eiro. Izņēmis no naudas maka citu monētu, Osvalds to ilgi grozīja pirkstos, prātodams – kura puse šodien vairāk palikusi atmiņa – averss vai reverss…
Skaidru un pārliecinošu atbildi neatradis, viņš izlēma nākamajā dienā savu kļūdu labot, ja tāda arī būtu bijusi… Viņš vēlējās, lai kaimiņiene arī turpmāk būtu laimīga.
* * *
Kas to būtu domājis, ka piektā stāva kaimiņiene kādu dienu var neaiziet uz darbu! Kas to būtu zinājis, ka viņa spēj zagties tādiem klusiem kaķa soļiem!
Tieši tobrīd, kad Osvalds, maskējies ar atrisušām kurpju šņorēm tupuļoja kāpņu laukumiņā, prātodams, kur nolikt eiro monētu, viņa nedzirdamiem soļiem piezagās no mugurpuses:
„Ko tad tu tur tā kā nolēmēts kverni? Muguru savilka?”
Labi, ka tā uzreiz prātā nāca aizbildinājums par steigu un vaļīgu kurpi!
Labi, ka monēta vēl nebija izlaista no rokām vai vēl trakāk – nolikta kāpņu laukumiņā! Šitā gardegune to noteikti savāktu neatskatīdamās! Savāktu naudu ar visu atradējas laimi!
Un nu viņa stāvēja blakus kā gara šķeista un skatījās uz Osvalda pirkstiem – sasies vai nesasies.
(Turpinājums – nākamajā otrdienā)
