Gulbenes Tautas teātris sestdien mēroja vairāk nekā 200 kilometrus, lai piedalītos Lietuvas mazpilsētas – Rokišķu – 505. dzimšanas dienas svinībās un teātra mākslas festivālā.
Gulbenes Tautas teātris sestdien mēroja vairāk nekā 200 kilometrus, lai piedalītos Lietuvas mazpilsētas – Rokišķu –
505. dzimšanas dienas svinībās un teātra mākslas festivālā (piedalījās pieci amatierteātri un profesionālais teātris no Viļņas).
Gulbenieši saulainā svētdienas novakarē omulīgā pagalmā apmēram 100 skatītājiem rādīja Rūdolfa Blaumaņa komēdiju “Skroderdienas Silmačos”. Tas bija lugas saīsinātais variants, ietaupot apmēram stundu no 2,5 stundu garās izrādes laika. Tomēr lietuviešu publika pilnībā izjuta skroderdienu “garšu” – smējās, sirsnīgi aplaudēja un pēc izrādes dāvāja aktieriem un režisorei Edītei Siļķēnai saulespuķes. Pirms dažiem gadiem profesionālais teātris Viļņā esot iestudējis šo R.Blaumaņa lugu, izrāde bijusi populāra Lietuvā, tāpēc skatītājiem sižets un dialogi ir labi zināmi. “Paldies, ka atgādinājāt mums par dzimteni – Latviju – un dzimto valodu,” latviski sacīja kāds skatītājs – Lietuvas latvietis. Rokišķi atrodas netālu no Latvijas – Lietuvas robežas, tāpēc nepārsteidz, ka te dzīvo arī latvieši.
Divas dienas uzturoties Rokišķos, gulbenieši izbaudīja pilsētas kolorītu. Šajā pilsētā valda demokrātiska gaisotne. Neviens nešausminās un nerausta bērnus, ja tie pilsētas priekšstāvjiem aiz muguras svētku runu laikā uzkāpj sētā pie baznīcas, lai visu labi varētu redzēt un vienlaikus tukšot čipsu pakas. Neviens neaprāj bērnus, kad tie ar velosipēdiem riņķo laukumā ap svinīgās ceremonijas vietu vai spēlējas un kāpelē ap pieminekli – Rokišķu 500 gadu jubilejas arku. Respektablu policistu klātbūtne jūtama visur, taču nekādu represiju nav. Svētku ballē – naktī uz svētdienu – laukumā pie pilsētas kultūras nama par kulmināciju kļuva pārsteigums – ugunsdzēsēju putu šāviens publikā, kas bērnos un jauniešos izraisīja sajūsmu. Pēc tam sekoja krāšņa salūta buķete.
Rokišķos ir 18 000 iedzīvotāju – divtik vairāk nekā Gulbenē. Lielākā daļa šīs Lietuvas pilsētiņas iedzīvotāju iztiek ar minimālo algu. To saņem arī Rokišķu lielākās ražotnes – siera rūpnīcas – strādnieki. Ar nepilnu jaudu strādā mašīnbūves rūpnīca. Rokišķos ir arī šūšanas fabrika. Pilsētā ir ievērojams skaits bezdarbnieku.
Šajā Lietuvas mazpilsētiņā lepojas ar valstī nodibināto pašu pirmo Tautas teātri, kam ir jau vairāk nekā 40 gadu. Pašlaik to vada Jonas Buziliauskas. Iepriekšējais šā teātra režisors – Jonas Korenka – kļuvis par Lietuvas Saeimas deputātu. Gulbenieši sadraudzējās ar šā kolektīva dalībniekiem, teātru sadraudzības vakarā kopā dziedot un dejojot. Rokišķu amatierteātris apsolīja atbraukt ciemos uz teātra festivālu Gulbenē.
Staigājot par Rokišķu ielām, saskatāma līdzība ar Gulbenes privātmāju mikrorajoniem. Maz ir lepnu mūslaikos celtu privātmāju, vairāk ir vecu namu, kas uzturēti kārtībā un saglabā pilsētiņas senatnīguma vaibstus. Krāšņu akcentu viesa ziedošie rudens dārzi. Lai arī pilsētā netrūkst lielveikalu, te ir arī neskaitāmas mazas bodītes, krodziņi. Pilsētas centrālais laukums svētkos kalpo arī kā tirgus placis. Rokišķos ir unikāls parks, kurā izvietotas aptuveni 40 koka skulptūras. Tās ir tautā iemīļotas, daudzas no tām veidotas tā, lai noderētu kā soliņi.
Plašums un vēriens, kur vējam brīvi svilpot, ir pilsētas centrā. No pils (1801.gadā celta pēc Kurlandes grāfu Tīzenhauzu vēlmes, tagad restaurēta, tajā atrodas vēstures muzejs) tieši pa diagonāli labi saredzama kilometra attālumā iepretim stāvošā katoļu baznīca. Apkārt pilij ir labi kopts zāliens, kas ir krietni lielāks par futbola laukumu. Tālāk ved garš tilts, kas pāri dekoratīvajiem dīķiem izved uz pilsētas centrālo laukumu. Vēl pirms pieciem gadiem tur bijis parks, tāpēc baznīcu aiz kokiem bijis grūti pamanīt. Taču, gatavojoties Rokišķu 500 gadu jubilejai, pašvaldība, neņemot vērā daudzu iedzīvotāju pretenzijas, likvidēja parku, nobruģēja laukumu un atjaunoja pilsētas centru tā sākotnējā izskatā.
Pēdējie grāfi – Jonos un Hermansija Pšezicki – pilī dzīvojuši līdz 1940.gadam. Te pasaulē nākuši viņu pieci bērni. Viens dēls miris nometnē Sibīrijā, otrs – sacelšanās laikā Varšavā. Viena meita pēc apprecēšanos aizbraukusi dzīvot uz Keniju Āfrikā, kur ir mirusi. Divas meitas dzīvo Polijā un brauc ciemos uz Rokišķiem. Savukārt grāfu kalpotāji pēc saimnieku norādījuma visus šos gadus uzticīgi Lietuvā glabājuši kungu tērpus, traukus, mēbeles un citus sadzīves priekšmetus. Tagad šīs lietas atgriezušās pilī un veido krāšņu ekspozīciju.
