Sācies Latvijas valsts simtgades gads. Tam vajadzētu būt īpašam – gan atgādinot vēstures notikumus, brīvības cīņas un cilvēkus, kuru vārdi ierakstīti gadsimta hronikā, gan apliecinot spēju pastāvēt, būt brīviem un neatkarīgiem, kā arī atklājot attīstību un izaugsmi. Ir daudz iniciatīvu, paužot vēlmi paveikt kaut ko labu un skaistu, kas būtu dāvana cienījamajai jubilārei – Latvijai. Patiesībā tās visas ir dāvanas mums pašiem – jo vairāk uzcelts, labiekārtots, sasniegts, jo vairāk radošu panākumu mākslā un kultūrā, jo labāk dzīvojam un varam priecāties. Šī ir tā reize, kad nevienam nevajadzētu aizbildināties: „No manis nekas nav atkarīgs.” Kas liecina par atzinumu – man nav vērtības. Tāds uzskats bija populārs padomju varas gados, kad svarīgs bija kolektīvs, bet cilvēks nebija nekas. Kāpēc tas ir tik dzīvs joprojām? Acīmredzot nav notikusi garīgā atdzimšana, kurā tiek respektēta cilvēka cieņa. Šķiet, nekur citur šī malā stāvēšana – es jau neko – neizpaužas tik uzskatāmi kā vēlēšanās. Šis ir arī Saeimas vēlēšanu gads, un tā ieskaņas jau dzirdamas vairāk un skaļāk nekā vēstis par simtgadi. Šobrīd redzams, ka īpašs akcents tiek likts uz čekas maisu atvēršanu, kas visus neatkarības gadus bijusi īpaši jūtīga un sāpīga tēma. Vieni pieprasa publicēt, citi iebilst. Disidente Lidija Doroņina-Lasmane norāda, ka čekas maisos ir informācija par daudziem tādiem, kas neko nav ziņojuši un pat nezina, ka tur minēti. Vai kaut ko mainītu piebilde pie viņu vārdiem ar skaidrojumu? Vērojot, cik centīgi portālu komentāros tiek nosaukti it kā čekas ziņotāju vārdi, starp kuriem ir mūsu ievērojamākie dzejnieki un rakstnieki, rodas jautājums – kam un ko dos maisu atvēršana? Gluži kā oligarhu sarunu komisijā Ainara Šlesera apgalvojums, ka bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers lūdzis viņa atbalstu atkārtotai ievēlēšanai. Ej nu pierādi, ka tā nebija! Manuprāt, katrai situācijai atslēgas vārds ir “mīlestība”. Ja uz katru cilvēku, kas veido valsti, raudzīsimies nevis ar tiesājošu un iznīcinošu skatienu, bet ar mīlestību, tad noteicošās būs vērtības, kas gadsimtu gaitā mums palīdzējušās izdzīvot un neizšķīst pasaules okeānā.
