Ieejot valsts sociālās aprūpes centra “Litene” vestibilā, redzama kāda aprūpes centrā dzīvojoša klienta zīmējumu izstāde. Starp Lieldienu zaķiem, olām un pūpoliem ir sievietes portrets.
Ieejot valsts sociālās aprūpes centra “Litene” vestibilā, redzama kāda aprūpes centrā dzīvojoša klienta zīmējumu izstāde. Starp Lieldienu zaķiem, olām un pūpoliem ir sievietes portrets. Neviens nezina, kur smagi slimais Aivars redzējis tādu sievieti. Iespējams, tā mājo viņa sirdī. Kā dzīvo un ko jūt “Litenes” iemītnieki jeb, kā viņus šobrīd dēvē, klienti?
“Litenes” iemītniekam Aivaram Pūrītim grūti runāt un pārvietoties. Viņa teikto var mēģināt nojaust pēc žestiem un mīmikas. Viņš ir aprūpes centra lielākais mākslinieks, ar Dieva dotu talantu. Viņš skaisti zīmē, tamborē un prot citus rokdarbus. Kopā ar Aivaru istabiņā mitinās vēl trīs puiši, viņš priecīgs atrāpo pretī un sveicienam sniedz roku. Aivars steidz rādīt pēdējās trīs notamborētās sedziņas un zīmējumus. Viņam gluži kā māksliniekam ir darbu mapīte, ko viņš veikli izvelk no pagultes. Viņš arī stāsta par bruneti zīmējumā, tikai es nesaprotu. Abi vienojamies, ka viņa ir skaista.
Viņi vēlas precēties
Februārī “Litenē” notika Valentīndienas svinības. Pieci pāri, kas laika gaitā veidojušies centrā, izspēlēja “Laimīgā pāra” spēli. Tajā viņi atbildēja par drauga vai draudzenes iecienīto ēdienu un hobijiem. Laimīgais pāris bija Oksana Zommere un Vladis Šimkus. Viņi draudzējas arī šobrīd. Abi saskatījušies pagājušajā vasarā un esot iemīlējušies. Vladis smej, ka Oksana iemīlējusies pirmā, jo viņai puisis licies gana skaists. Dzīvot kopā viņiem nav iespējams. Ne jau tādēļ, ka iebildumus celtu aprūpes centra vadība, bet gan tāpēc, ka ir telpu trūkums. Nav tādu istabiņu, ko varētu atvēlēt tikai diviem aprūpes centra iemītniekiem. “Mēs gribētu precēties. Labi, ka šeit ir kāds, ko mīlēt. Draudzējamies, vairākas reizes dienā satiekamies un uztraucamies viens par otru,” saka Vladis.
Aprūpes centrā dzīvo tikai viens laulāts pāris – Māris un Sarmīte Undenkovi. Viņiem ir atvēlēta istabiņa, ko laulātais pāris iekārtojis pēc sava prāta. Sarmīte dodas mācīties uz Alūksnes vakara (maiņu) vidusskolu. Arī viņi abi satikušies aprūpes centrā, sareģistrējās pagasta padomē.
Ir arī istabiņa, kurā mitinās kāda māte kopā ar dēlu.
Paši sev sarūpē svētkus
Klientiem virtuvē ir iespējams gatavot ēdienu pēc savas gaumes. Viņi labprāt cep pankūkas un smalkmaizītes. Drīzumā 30 gadu jubileja būs Valērijam. Viņš jau tagad ar pavārīti Olgu aizrunājis, ka abi gatavos salātus un maizītes. Pats izvēlēsies, ko aicināt uz jubilejas pasākumu. Svinībām produktus viņš iegādāsies par savu kabatas naudu. Tāda ir katram aprūpes centra klientam.
Sociālās darbinieces bieži klientu vārdā dodas uz Litenes veikalu nopirkt dažādus produktus un preces, tā palīdzot tiem, kas paši nerīkojas ar naudu. Daži vēlas tikai kafiju un cigaretes, citiem vajag saldumus. Sociālās darbinieces apliecina, ka palīdz tiem, kas paši neprot kontrolēt tēriņus.
“Pēc piecām minūtēm viņiem naudas vairs nebūtu. Notiek arī naudas izmānīšana. Attapīgākie no lētticīgajiem naudu izmāna ļoti veikli,” piebilst sociālā darbiniece Ināra Skopāne. Divas reizes dienā viņas klientiem rīkojot kafijas pauzes.
Vai tās ir īstās mājas?
Jānis Bušs šeit dzīvo kopš 1959.gada – no pirmajām dienām, kad sāka darboties aprūpes centrs. Ir cilvēki, kas te mitinās tikai dažus gadus.
“Dažreiz notiek brīnumi, un klientu paņem radi, tuvinieki. Tas gan gadās gaužām reti, tādēļ to saucu par brīnumu. Radi, zinot cilvēka diagnozi, atstāj viņu valsts aprūpē, tādēļ lielākajai daļai tomēr šeit ir mājas uz mūžu. Ikviens gadā mēnesi var pavadīt pie tuviniekiem. Vienmēr centra durvis atvērtas ciemiņiem, kas nāk apraudzīt klientu. Ir cilvēki, pie kā brauc, ir pilnībā atstāti,” stāsta valsts sociālās aprūpes centra “Litene” direktors Jānis Kļaviņš.
To, ka daudziem šeit ir mājas, apliecina arī kāda sociālā darbiniece. Pēc garākas pastaigas, nākot ar klientu grupiņu uz aprūpes centru, daži sakot: “Re, kur mūsu mājas!”
Vīrietim uz vietu centrā jāgaida divi gadi
Kopš 1997.gada valsts sociālās aprūpes centrs “Litene” ir Labklājības ministrijas pārziņā, tādēļ centrā uzturas tikai klienti ar garīgo atpalicību, kam ir 1. vai 2.grupas invaliditāte.
Agrāk topošo klientu rindu veidoja iestādes vadītājs, šobrīd par to atbild Sociālo pakalpojumu pārvalde Rīgā. Pērn uz vietu Litenes centrā vīrietim kopš dokumentu iesniegšanas brīža bija jāgaida divi gadi, bet sievietei – gads.
“Litenes” centrā uzņem tikai pilngadīgas personas. Šobrīd centrā dzīvo klienti no 18 līdz 96 gadu vecumam, kopskaitā 310. Tāds klientu skaits iestādei jānodrošina visu laiku.
Viena cilvēka uzturēšana valsts sociālās aprūpes centrā “Litene” valstij izmaksā 151 latu mēnesī. Tas ietver visus medicīniskos pakalpojumus un aprūpi. Daļēji par uzturēšanos centrā jāmaksā arī klientam. Ja viņam ir pensija, tad 85 procentus no tās viņš maksā par pakalpojumu, bet 15 procentus saņem kā kabatas naudu. Ar 2001.gadu valsts uzdevusi aprūpes iestādei no budžeta izmaksāt kabatas naudu cilvēkiem, kam nav pensijas. Tā ir apmēram 8 lati mēnesī.
Grib gaišākas telpas
Katru mēnesi “Litene” no valsts saņem apmēram 50 000 latu centra uzturēšanai, klientu apkalpošanai un algām. No šīs naudas jāatvēl līdzekļi arī remontu veikšanai. Budžets nav pietiekams.
“Ar šādiem līdzekļiem domāt par centra attīstību ir grūti. No investīcijām trīs gadus nav piešķirts neviens lats. Iestāde mums ir plaša, to varētu nodēvēt par mazu republiku. Mums ir pašiem savas attīrīšanas iekārtas, ūdensapgāde, katlumāja, veļasmāja, tehnika, autotransports. Katru gadu veicam nelielus kosmētiskos remontus pašu spēkiem, lai būtu lētāk,” komentē direktors.
Sociālās aprūpes personāla struktūrvienības vadītāja Irita Puniņa, vedot cauri gaiteņiem, atzīst, ka remonts būtu nepieciešams. Gaiteņi būtu vēlami gaišāki, arī klientu telpas. Ēkā vajadzētu liftu, lai klienti, kam ir kustību traucējumi, brīvi varētu pārvietoties no pirmā uz otro stāvu. Tomēr to ir grūti izveidot, jo ēka celta sociālisma laikā un tolaik nebija paredzēta šādām vajadzībām.
Darbojas kā bērni
Aprūpes centrā mitinās dažādi cilvēki. Ar dažādām slimībām un dažādiem dzīvesstāstiem. Aktīvākie aprūpes centra iemītnieki dodas pastaigās, piedalās darba terapijā – apkopj centra apkārtni un veic citus darbus. Viņiem piedāvā arī dažādas nodarbības – dejas, dziedāšanu, rokdarbus. Daļa iemītnieku spēlējas gluži kā bērni. Viņiem atver skapīti, un viņi paši izvēlas nodarbi. Cits krāso, cits liek puzles, lego klučus, spēlē galda spēles.
Aprūpes centrā “Litene” klienti dzīvo. Kāds sarunājas pats ar sevi. Svešiniekam viņi uzsmaida un pasaka vairāk, vairāk nekā uzdrošinātos mēs. Ejot laukā no aprūpes centra, pie durvīm sastapu dažus iemītniekus. Viens jautāja: “Vai atbrauksi atkal?” Uzreiz kāda sieviete piebilda: “Vai tev te sieviešu trūkst, ka jāskatās uz citām?” Gluži kā dzīvē.
