Kad pīlādžu zari līgst no sarkano ogu smaguma un rudens ziedi veras cilvēku priekam, kad dzērves kārtojas kāšos un pār tuvējiem laukiem rītos ceļas migla, dzimšanas dienu svin skolotāja Marta Salmiņa.
Mazajā dzīvoklītī Gulbenē, Ābeļu ielā, pa brīdim iezvanas telefons. Cits pie cita krājas labas veselības un ilga mūža vēlējumi jubilārei. Marta smaidot tos uzklausa, tad, klausuli nolikusi, noglāsta rudo runčuku Princi: “Tā nu mēs te divi vien tās dienas vadām,” un ļauj vaļu nesteidzīgām atmiņām par nodzīvotajiem gadiem, kas vadīti, strādājot kopā ar jaukiem cilvēkiem. Krītošas zvaigznes staram līdzinās desmit gadi, kad būts kopā ar mīļu cilvēku, pēc kura aiziešanas no šīs pasaules sirds citu tā arī neatrada.
Bijusi kalpa bērns
“Neko jau tādu neesmu darījusi, lai par mani rakstītu. Grūta un smaga bērnība. Biju kalpa bērns. Tas izsaka visu, ko tur vairāk skaidrot. Tēvu neatceros, jo biju tikai gadu veca, kad viņš krita cīņā pie bermontiešiem. Strādāju pie saimniekiem, lai kaut ko nopelnītu un mammai būtu vieglāk. Kā jau kalpa bērnam, vairāk bija jādzird vārds “nedrīkst”. Šķiet, ka vēl šodien izjūtu šo vārdu kā nospiedošu nastu,” stāsta Marta. Attālums no mājām līdz tuvējai skolai bijis pārāk liels mazajam meitēnam, tāpēc Marta izglītojusies Rīgā, dzīvodama pie tantes. Par to, ka savu dzīvi varētu saistīt ar darbu skolā, tolaik īpaši nedomājusi, tomēr Liepājas Pedagoģiskajā institūtā iestājusies labprāt. Saņemts arī darba piedāvājums Madonas rajona izglītības nodaļā, mazliet vēlāk strādāts Gulbenes rajona izglītības nodaļā, bet pirmā satikšanās ar skolu kā skolotājai notikusi Gulbenes vidusskolā. Madonu Marta vēl šodien uzskata par savējo.
Palīdzēja sapratne
Skolotājas institūta beigšanas diplomā rakstīts, ka viņa var strādāt pirmajās četrās klasēs, kā arī visa vecuma skolniecēm mācīt mājturību. “Man jau patika ar meitenēm rosīties pa virtuvi. Gatavojām dažādus ēdienus, strādājām rokdarbus. Mājturības stundas vienmēr bija gaidītas. Lai tās būtu interesantas, katru vasaru apmeklēju dažādus kursus, papildinot zināšanas. Ja šodien daudz runā par to, ka mācību stundās nav disciplīnas, tad manos vairāk nekā 40 skolai atdotajos gados nekad nav bijusi runa par disciplīnas problēmām. Par to lai spriež tie skolēni, kas mācījās pie manis, vai esmu bijusi stingra skolotāja, bet man nav bijis ne labu, ne sliktu skolēnu. Man visi bija vienādi mīļi,” saka Marta. Viņa smaidot atceras, kā kāds zēns par sliktu uzvedību izslēgts no vienas un nosūtīts “trimdā” uz otru skolu. “Savādi, ka viņam vienmēr gadījās iet uz skolu tajā laikā, kad turp devos arī es. Viņš vienmēr pieteicās nest manu portfeli. Es par viņu nevaru vēl šodien sacīt neko sliktu.” Sirmā skolotāja uzskata, ka ir divi priekšnoteikumi, lai disciplīnas problēmu skolā nebūtu. “Tā ir audzināšana ģimenē, tas, kāda ir vecāku attieksme pret skolu, izteikumi par skolotājiem un tamlīdzīgi, kā arī paša skolotāja stāja. Ir jābūt abpusējai cieņai. To, kā kurā situācijā skolotājam izturēties, iemācīties nevar, tas vienkārši ir jājūt.”
Neraksta piezīmes
“Nesaprotu, no kurienes šodien rodas pārliekā visatļautība bērniem? Jau esam nonākuši tik tālu, ka skolēns pat tāfeli vairs nevar noslaucīt. Kad vēl strādāju skolā, paši klasi uzkopām, remontējām un daudz ko citu darījām. Neviens nekādas traumas neguva. Ko tad mēs šodien audzinām? Baltrocīšus? Viņi taču dzīvei nederēs, ja darba bīsies. Mums šodien ir pazudusi audzināšana darbam.” Skolotāja nenoliedz, ka dažkārt bijusi arī sadusmota, bet viņai pieticis tikai paskatīties uz grēkāzi, kad viņam nedarbs jau pagaisis no prāta. Gadījies arī kādu izraidīt uz brīdi no klases, lai pārdomā savu uzvedību, aizvest uz direktora kabinetu. “Nu jau maniem skolēniem pašiem ir bērni un mazbērni, bet satiekoties viens otrs vēl šodien atceras, kā skolas gados esmu viņu apņēmusi ap pleciem. Acīmredzot tolaik tas viņam daudz ko nozīmējis. Piezīmes dienasgrāmatā nerakstīju, tās absolūti neko nedod. Vai tad darbā aizņemtais tēvs vai māte nāks uz skolu un sēdēs blakām savam nerātnajam bērnam?” piebilst jubilāre. Viņa bijusi arī klases audzinātāja no 1. līdz 8.klasei. Tas bijis laiks, kad viņa gluži kā mamma pastāvējusi par saviem audzināmajiem, vai kāds brīnums, ka arī viņi skolotāju atminas ar labiem vārdiem. “Audzināmos vēl šodien saucu par saviem bērniem. Daudzi no viņiem jau tepat vien ir, piemēram, Ieva Grīnšteine, Oļegs Mednis, Evija Grunte, Juris Ščeglovs un citi. Arī ar skolēnu vecākiem labi sapratos. Viņus regulāri aicinājām piedalīties skolas pasākumos. Vienmēr, kad klasē rīkojām kādu pasākumu, prasīju bērniem, vai aicināsim arī vecākus. Jau iepriekš zināju, kāda būs atbilde: “Nu, kā tad bez viņiem!” Šodien ka tik vecāki būtu tālāk no skolas. Par kādu skolas un ģimenes saikni tad varam runāt?”
Būtisks ir novērtējums
Skolotāja uzskata, ka skolēna darba novērtējums ir obligāts. “Ikviens cilvēks taču vēlas saņemt, ko nopelnījis. Ieraksts “izpildīts”, “neizpildīts” neko neizsaka, toties agrākais piecnieks vai šodienas astoņas, deviņas, desmit balles jau ir vērtējums.” Viņa atceras arī to laiku, kad kopā ar skolēniem rudeņos braukusi uz kolhozu lasīt kartupeļus. “Tas bija pa pirmo! Skolotāja Margarita Češļa vienmēr teica: kamēr jau Salmiņa strādās, mēs pirmajā vietā netiksim. Tiem, kas bija strādājuši vislabāk, kolhozs piešķīra autobusu ekskursijai.” Tikai ar labu Marta atceras arī savus kolēģus, uzskatot, ka tad, ja pats esi labs, arī citi pret tevi izturas labi. Katru gadu 1.septembrī pensionētā skolotāja apstājas pie istabas loga, lai noraudzītos skolēnos ar ziediem rokās. “Man 1.septembris arī tagad ir svētku diena, jo skola joprojām mājo manā sirdī. Agrāk skolēnus vēroju ar patiku, bet šodien noraugos ar skumjām – vēders pliks, papēži tik augsti, ka nezina, kā pa bruģi paiet. Vai jābūt formas tērpam, tas ir diskutējams jautājums, bet kaut kādām normām, kas jāievēro skolēnu apģērbā, tomēr vajadzētu būt. Arī apģērbs cilvēku disciplinē.” Jubilāre atminas arī to dienu, kad kopā ar skolēniem pie ēkas, kurā šodien atrodas vidusskola, stādījusi ķiršus, kā veidojusi puķu dobes, kā par godu partijas 60 gadiem palīdzējusi iestādīt 60 upeņu krūmus. Atmiņu vilciens piestāj arī muzejā, kur viņa pēc aiziešanas pensijā desmit gadus nostrādājusi par izstāžu zāles pārzini. “Tas bija skaists laiks, vadīts kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kopīgas ekskursijas, pieredzes apmaiņas. Darbinieku skaitu samazināja, un man nācās aiziet.” Šodien Marta dienas atvēl rokdarbiem, avīzēm un žurnāliem, kaimiņienei dakterei Mollijai Spēkainei, kuru viņa aprūpē. Kad atvados, lai dotos projām, Marta domīgi saka: “Tas viss tā bija.”
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Marta Salmiņa.
Dzimusi: 1918.gada 6.septembrī Madonas rajona Patkules pagastā.
Izglītība: Liepājas Pedagoģiskais institūts.
Darbs: Madonas rajona izglītības nodaļa, Gulbenes rajona izglītības nodaļa, Gulbenes vidusskola, Gulbenes Vēstures un mākslas muzejs.
