Visi vēlamies, lai pozitīvo emociju ikdienā būtu vairāk nekā negatīvo. Izrādās, tas ir atkarīgs ne tikai no mums pašiem, bet arī no cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās. No viņu atsaucības, sapratnes un iejūtības. Arī Gulbenes novadā ir ne mazums apdzīvotu vietu, kur savulaik darbojās gan veikals, gan pasta nodaļa, gan tautas nams, gan bērnudārzs. Visapkārt valdīja rosība. Šodien situācija ir mainījusies. Bērni izauguši un devušies veidot savu dzīvi, daļa cilvēku darbspējīgā vecumā aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Sen vairs nav ne pasta nodaļas, ne kultūras iestādes, par bērnudārzu nemaz nerunājot. Tik vien kā neliels veikaliņš, kura saimniekiem nākas celt preču cenas, lai vismaz tā varētu pastāvēt. Viena no šādām apdzīvotām vietām ir arī Beļavas pagasta Letes, kas savulaik izveidojās, pateicoties aktīvajai zvērkopības saimniecības darbībai. Letēs nebija nevienas ģimenes, kur kāds no tās locekļiem nestrādātu saimniecībā. Šobrīd Letēs galvenokārt dzīvo vecāka gadagājuma cilvēki, kuri joprojām cītīgi kopj savus dārzus un pagalmus un ar skumjām raugās uz tukšajām lapsu būru rindām. Dzīvojot šādā vietā, ir labi, ka blakus dzīvo cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt citiem, par to neprasot atalgojumu. Man šo palīdzību gribas nosaukt par sirds labdarību un dzīvot pārliecībā, ka labu un atsaucīgu cilvēku apkārt ir daudz. Par šādu no sirds nākušu kaimiņu labdarību šinīs dienās pastāstīja arī Antoņina Deksne no Letēm. Arī viņa sava mūža lielāko daļu ir atdevusi darbam zvērkopības saimniecībā. Dzīvojot Letēs, viņa pieredzējusi gan zvērkopju ciematiņa uzplaukuma, gan norieta laikus. Ar labiem vārdiem Antoņinas kundze raksturoja Jāni Stipro, kurš dzīvo „Indrānu” mājās. Pat nakts vidū viņš nevienam neatsaka savu palīdzību. Jānis nekad neaizbildinās, ka nav laika, ka pašam iecerēts kaut ko darīt. Ja nepieciešams, viņš darbina savu automašīnu un palīdz atvest cilvēku no slimnīcas, aizvest uz veikalu, pat uz kapusvētkiem viņš palīdz nokļūt tiem ciemata iedzīvotājiem, kuriem nav sava transporta. Viņi to zina, tāpēc pat nemeklē palīdzību citur, bet uzreiz vēršas pie Jāņa. Ciematiņa ļaudis nevar iedomāties savu ikdienu arī bez Ulda Ķikuļa palīdzības, kurš dzīvo Bērzu ielas sestajā namā. Viņa pārziņā ir iedzīvotāju dārzi. Būdams jau cienījamos gados, Uldis sēžas traktorā un brauc apart, kultivēt, sadzīt vagas vai vagot dārzus. Izrādās, tas nemaz neesot viņam jāatgādina. Ne jau velti iedzīvotāji viņu sauc par savas ēdienkartes bagātinātāju, jo labi koptam un sastrādātam dārzam ir liela nozīme.
Ja ļaudis dzīvo kā viena liela ģimene, tad no sirds nākušai palīdzībai ir vērtība, ko nevar izmērīt zeltā. Nav jāceļ augstas pilis un jāierīko gaisa dārzi. Pietiek ar laikā dārzā izdzītu vagu, ar aicinājumu: „Šodien braukšu uz pagasta centru. Varbūt tev arī tur kāda vajadzība, aizvedīšu.”
