Jau otro reizi mūžā, glābjot uz ielas paceltu ievainotu zvēriņu, esmu piedzīvojusi fiasko. Kā atgādinājumu, ka esmu niecība, kura iedomājusies, ka ar labo gribu pietiek, lai izjauktu nāves plānus un dabisko ritumu. Raudādama apglabāju ezīti – baltā dvielī ietītu. Gribot vai ne, bet nedēļu ežuks pavadīja manā mājā, ģimenē starp cilvēkiem un citiem mājdzīvniekiem. Lai arī konsultācijā veterinārārste jau sākumā par ezīša dzīvotspēju izteicās izvairīgi, es laidu to gar ausīm. Es ticēju, ka viņš varēs dzīvot arī ar ielauztu mugurkaulu un paralizētām pakaļkājām. Un dzīvoja nedēļu, nesūdzējās par apetītes trūkumu, ar baudu ēda mūsu samakšķerētās karūsas, prata smuki uzsprauslāt, pārvietoties pa dzīvokli, izmantojot priekšķepas… Tā tas turpinājās nedēļu. Svētdienas naktī viņu biju pacēlusi un atnesusi mājās, bet nākamās svētdienas pusdienlaikā, pa dzīvokli meklēdama, atradu ezīti istabā zem skapja uz zvejas rīkiem. Actiņas ciet, mutīte vaļā, sastindzis ķermenītis. Mazais, neatkarīgais, nedraudzīgas adatainītis bija kluss. Klusuma viņā pusē. Tikai nedēļa! Ko tā deva viņam? Gardas zivtiņas un nebrīvi? Kam tas bija vajadzīgs – ezītim, kuram vēl nebiju piešķīrusi vārdu, vai man? Laikam man. Lai saprastu, ka viss šajā dzīvē ir pārejošs, viss ir dots tikai uz laiku. Viss ir tik trausls, tik zūdošs un tāpēc tik dārgs. Ezītis atnāca pie manis mistiski un aizgāja pārsteidzoši, negaidīti. Kā vēstnesis, kā pastnieks no viņpasaules. Tās dienas vakarā, kad ežuku biju atdevusi mātes dabas klēpim, es lūdzos, lai Dievs salīmē viņa muguriņu, lai šis eža bērniņš paradīzes dārzos varētu skriet uz visām četrām ķepām. Nakts pastaigā kopā ar suni mēs ieraudzījām veselu ezi, divtik lielāku par manējo, tieši turpat, kur atradu savu mazo slimnieciņu. Dabā nav tukšuma. Tikai sirds sāp par savu ezīti.
