Pēc milzīgās ažiotāžas nepiedalījos cīņā par svētku biļetēm, tāpat zinot, cik milzīga ir cilvēku drūzma šādos pasākumos kā Dziesmu un Deju svētki un cik ļoti tas spēj nogurdināt, un jau biju nolēmusi, ka šoreiz svētkus baudīšu televīzijā. Taču biļete uz svētkiem man nokrita kā no gaisa, jo kolēģei Valkā “bija viena lieka biļetīte”. Un bija jāpošas uz Rīgu, uz Mežaparka Lielo estrādi. Jāteic, ka sākumā, stāvot milzīgajā skatītāju rindā, lai iekļūtu estrādē, zināma skepse bija, gandrīz jau likās, ka puse koncerta būs jāpavada, kamēr tiksi iekšā. Nezin kāpēc vienmēr ieejas vārtu ir par maz?! Kā jokoja kāds no rindā stāvētājiem – te nu atkal stāvam tāpat kā pavasarī pēc biļetēm. Taču, kā iegāji pa estrādes vārtiem, tā nokļuvi citā pasaulē, kur pazūd visas rūpes, raizes, rievas pierē vai burkšķēšana par niekiem. Pat liekas, ka pats staltāk izslejies, lai līdzinātos dziedātājiem, kas lepni nes tautas tērpus, pacel augstāk zodu it kā galvā būtu tikpat krāšņs vainags kā svētku dalībniecēm. Vienreizējs, neatkārtojams, ļoti saviļņojošs un bezgala emocionāls, un patriotisks bija Dziesmu un Deju svētku noslēguma koncerts! Manuprāt, visas simtgades skaistākās un tautai nozīmīgākās dziesmas laiku laikos tika izdziedātas dziedātājiem kopā ar skatītājiem un izjustas līdz sirds dziļumiem tā, ka kaklā sakāpj kamols. Nevar jau pateikt kaut ko jaunu, vien to pašu sen zināmo, ko izbaudījuši tie, kam bijusi iespēja būt Lielajā estrādē svētkos. Tā aura, kas valda tur, tā ciešā saikne, kas kopkori saista ar skatītājiem, ir vārdos neaprakstāma! Tādu latviešu siržu vienotību nevar sajust bieži. Jā, svētki dara brīnumus, dziesmu vara pārvērš cilvēkus, un tas arī ir tas svarīgākais. Dziedātāja Līga jokoja: “Tautas tērpos ar dziesmu uz lūpām mēs jutāmies kā princeses, kuras visi apbrīno, un, kā novilkām tērpu, tā pārvērtāmies par vardi.” Bet tāda jau ir dzīve, un kas tā būtu bez brīnumiem! Nevaru piekrist tiem, kas saka, ka Dziesmu svētki ir komercializējies pasākums. Šodienas pasaulē, kurā galvenokārt valda naudas un varas attiecības, mēs varam būt tik ļoti lepni, ka mums Latvijā ir tādi sirds svētki, un tādi būs vienmēr, kamēr būs dzīvs latviešu gars. Un jauneklīgais simtgades kopkoris apliecina, ka tā tas būs.
