Pavisam nesen televīzijā varēja vērot sižetu par senkapu apgānīšanu Latgalē. Cerībā iegūt un pārdot senlietas, lai gūtu sev mantisku labumu, joprojām atrodas starp mums cilvēki, kas ir gatavi izpostīt pat kapus, sirdsapziņai un rokām nedrebot! Bet nevajag nemaz Latgali. Tas notiek arī pie mums. Pirms aptuveni diviem gadiem mēs, “dzirkstelieši”, varējām pārliecināties par brutāli izpostītiem baronu dzimtas kapiem, kas atrodas Galgauskas pagastā. Vai tā saucamie “melnie arheologi”, kaut gan es tādus sauktu tikai un vienīgi par kapu izzadzējiem, tur ko atrada? Kas to lai zina… Bet, toreiz tur ierodoties, aina pavērās pavisam drūma, īpaši, ja kopš mazām dienām esi mācīts, ka no kapiem pat zariņu aiznest nedrīkst. Vēl tagad acu priekšā stāv zārkiem atrautie vāki, izrakti un turpat kapa malā nosviesti nelaiķu mati un žoklis ar zobiem. Diezin cik mierīgi pēc tādiem “varoņdarbiem” gulēja un guļ paši kapu izzadzēji? Pieļauju, ka pavisam mierīgi, ja jau rokas ceļas darīt ko tādu. Kam ir jānotiek cilvēka galvā, lai varētu ņemt rokās lāpstu, lai atraktu kapu, izpostītu un tādu arī atstātu…Traģiskākais šajā visā ir tas, ka šādā veidā ne tikai tiek izpostītas mūsu vēstures liecības, radīti milzīgi zaudējumi, bet arī tas, ka kapu apgānītājus, lai cik tas arī drūmi izklausītos, tikpat kā nav iespējams noķert. Tieši tāpat kā kūlas dedzinātājus. Tātad rakšana tāpat kā kūlas dedzināšana notiek un notiks vēl.
