Aivars Zelčs restaurē motociklus un būvē kvadriciklus savam prieka
Nezinu, vai Latvijā ir daudz tādu puišu, kas savās garāžās būvē “močus”, bet zinu noteikti, ka Kalnienā tāds puisis ir, un tas ir Aivars Zelčs. Lai arī tas ir laikietilpīgs un dārgs prieks, Aivaram motociklu restaurēšana, kā arī kvadriciklu būvēšana ir sirdslieta. To “Dzirkstelei” atzīst arī viņa tēvs Juris. “Kā ieiet no rīta garāžā, tā arī pazūd uz visu dienu līdz pat vēlam vakaram,” saka Aivara tēvs, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ka arī “Dzirkstele” Aivaru satiek darbojamies garāžā.
Savukārt tiem, kas nav redzējuši Aivara paštaisītos transportlīdzekļus, būs iespējams tos apskatīt Kalnienas svētkos, kas notiks 12.jūlijā. “Tur būs ne tikai mani motocikli. Godīgi sakot, tā arī nebija mana ideja par retro moto izstādi. Man palūdza, un es piekritu. Esmu bijis izstādēs un zinu cilvēkus, kuriem tiešām ir nopietnas kolekcijas. Sevi pie tādiem nepieskaitu,” pieticīgi atzīst Aivars.
Viņu nevar redzēt braucam ar atjaunoto retro tehniku, jo Aivars uzskata, ka tā ir skaista un domāta priekam, nevis braukšanai. Viņš ir arī samērā slinks braucējs uz dažādiem motociklistu saietiem, jo viņam vairāk patīk darboties, nevis izrādīties citiem. “Tas ir sev. Tā ir mana sirdslieta,” saka Aivars.
Pie pirmā “moča” Aivars tika tad, kad mācījās 8.klasē. “Kas par jaudu! Pirms tam man bija mopēds “Delta”, kas vairāk nedarbojās nekā darbojās. Citiem čomiem gāja, bet man ne. Līdz centram tiku un atpakaļ stūmu. Bet “mocis” gan gāja! Taču tas nav saglabāts,” stāsta Aivars.
Savukārt aizraušanās ar motociklu atjaunošanu un būvēšanu aizsākusies pirms četriem pieciem gadiem.
Aivars pats saviem spēkiem, ņemot lietā savas zināšanas uzbūvējis divus kvadriciklus – vienu no tiem, strādājot samērā intensīvi, divu mēnešu laikā, otru – būvējis vairāk nekā gadu. Aivars skaidro, ka, lai uzbūvētu kvadriciklu, jānopērk automašīna, kura paredzēta lūžņiem, un tad jāmēģina vākt kopā viss nepieciešamais. Dažreiz ar detaļām izpalīdz arī draugi. Savukārt būvēšanas procesā grūtākais esot tikt galā, piemēram, ar ritošo daļu un stūres iekārtu. “Ir jau būvēšanas procesā tādi darbi, kuri jāpiespiež sev izdarīt. Tam pašam kvadriciklam negribas kādu bleķi locīt, jo tas ir monotons darbs, savukārt darbi, kas saistās ar elektrību, ir daudz interesantāki,” stāsta Aivars un piebilst, ka būvēšanas procesā neiztiek arī bez ķibelēm un neveiksmēm. Tad tiek lauzīta galva, ko un kā darīt, tādos brīžos ar padomu palīdz arī tētis.
Vaicājot, ar cik lieliem līdzekļiem jārēķinās, lai uzbūvētu kvadriciklu, Aivars īsti nevēlas atklāt, vien nosaka, ka pāris tūkstošus vajag.
Būvēšanas procesu Aivars arī dokumentē nofotografējot, jo pēc tam gan pašam esot interesanti paskatīties, gan arī reizēs, kad cilvēki netic, ka transportlīdzeklis ir paša taisīts, tiek parādītas fotogrāfijas, un tad nekas cits neatliek, kā noticēt.
Pirms kādiem trim gadiem Līgo laikā ar “moci”, kurš pirms tam bijis sasists, bet Aivars to atjaunojis, kopā ar draugu izbraukājis Norvēģiju. Pāris tūkstošus kilometru garais brauciens bijis ļoti jauks, tāpēc tagad ir doma nākamgad kopā ar tēvu doties uz Norvēģiju, jo tā viņam iekritusi sirdī, un arī ar “močiem”. Aivars braukšanu mašīnā salīdzina ar sēdēšanu kastē, kurā grūti tvert sajūtas. Savukārt, braucot ar “moci”, priekšā viss ir brīvs. “Brauc pa Norvēģiju, un priekšā dabas ainava visā savā krāšņumā,” sajūtas neslēpj Aivars.
Vaicājot, ko viņš domā par to, ka motociklisti tiek dēvēti par orgānu donoriem, Aivars zināmā mērā tam piekrīt. “Salīdzinoši esmu prātīgs braucējs. Nopietni kritis neesmu. Ātrums patīk, bet cenšos braukt ar apdomu,” saka jaunais vīrietis.
Par to, vai tad paštaisītu motociklu mūsu valstī ir iespējams reģistrēt, viņš īpaši nevēlas skaidrot, vien pasaka, ka mūsu valstī transportlīdzekļu jaunradi neatbalsta, kaut gan ārzemēs tā neesot problēma, piemēram, mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. “Tā ir plaša tēma. No vienas puses, varbūt tā arī ir labāk un pareizāk, jo citi taisa tik briesmīgi, ka varbūt arī labāk aizliegt nekā ļaut reģistrēt attiecīgo transportlīdzekli, bet no otras puses – ārzemēs gan tas notiek,” nosaka Aivars, kurš nākotnē, kā pats atzīst, ja saņemšoties, gribētu uzbūvēt bezceļa bagiju.
Par Aivaru Zelču
◆ Dzimis, audzis un joprojām ir piesaistīts Kalnienai.
◆ Pašlaik strādā Rīgā.
◆ Mācījies: gan par elektriķi, gan arī nedaudz par autoelektriķi.
◆ Vecums: 29 gadi.
◆ Aizraušanās: motociklu restaurēšana un būvēšana.
