SIA “Vidzemes būvnieks” valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta uzskata, ka bizness neattīstās pa spirāli uz augšu, tas attīstās pa sinusoīdu, un tad sinusoīda reizēm attīstās pa spirāli, taču neviens nezina, kad tā būs augšupejoša un kad lejupejoša. “Vienā brīdī mēs varam būt augstākajā punktā, citā brīdī – zemākajā, taču tam ir jātiek pāri,” saka uzņēmējs. Viņš piebilst, ka pats svarīgākais biznesā, tāpat kā arī cilvēciskajās attiecībās, ir būt godīgam, jo tad ir vieglāk visiem skatīties acīs.
– Kā šajos apstākļos veicas jūsu uzņēmumam?
– Viegli nav, taču teikt, ka ir pavisam slikti – arī nevar. Šis ir smags laiks – domāju, ka tas nevienam nav jāstāsta un neviens nav jāpārliecina, ka tagad patiešām ir grūti, jo īpaši būvniekiem – kaut vai tāpēc, ka ir ziema un, protams, arī ņemot vērā visus apstākļus, kas mums notiek Latvijā. Taču var teikt, ka no šī procesa ir arī savs labums. Tas ir sava veida attīrīšanās process, jo būvnieku bija saradies ļoti daudz. Protams, pie tā nav vainīgi visi šie cilvēki, bet tā sistēma, kas pieļāva, ka var sadibināt būvfirmas bez sava skaita.
– Taču šajos laikos droši vien izdzīvo stiprākie?
– Jā, šobrīd valda vilku likums. Es arī visiem saviem kolēģiem saku, ka vilku baro kājas, tāpēc mēs ļoti daudz skraidām apkārt un mēģinām atvērt sev arī citus tirgus. Mēs cits citam mēģinām pārkost rīkli – diemžēl laiki ir nežēlīgi, taču nežēlīgākais ir tas, ka jebkuras būvfirmas apakšā ir dzīvi cilvēki ar savām ģimenēm, savām problēmām, kredītiem, līzingiem un tā tālāk. Tiklīdz kaut kas aizveras ciet, zaudē šie cilvēki. Biznesa cilvēki mēģinās atrast kaut kādu jaunu iespēju, nav tā, ka nevar neko izdomāt. Ja mums ir 100 ļoti gudras galvas, kas kaut ko domā, tad šeit apakšā ir miljoni, kas arī kaut ko domā. Mēs atradīsim risinājumu, vienkārši tas spiež vairāk domāt. Tas man arī patīk šajos laikos.
– Jūsu uzņēmumam šogad aprīlī apritēs 13 gadi. Kas pa šiem gadiem ir mainījies?
– Ja spriežam pēc būvapjomiem, iesākot strādāt 1997.gadā, situācija bija stipri līdzīga tagadējai. Būvfirmu tad bija maz, arī tagad droši vien daudzu firmu vairs vienkārši nebūs. Ja runājam par pašu “Vidzemes būvnieku”, jāsaka, ka mēs esam izgājuši cauri dažādiem cikliem, un jāpiekrīt ir teicienam – tas, kas mani nenogalina, dara mani stipru, arī ar mums ir tāpat. Mēs cenšamies visu laiku noturēt būvniecību, taču esam arī attīstījuši citas nozares. Visu laiku līdztekus mums iet arī namu apsaimniekošana un nekustamo īpašumu apsaimniekošana (ir izveidots meitas uzņēmums “Vidzemes būvnieks – serviss”). Ir izveidota stipra nozare – meliorācija, zemes darbi. Esam izauguši tīri materiāli un finansiāli – par to lielākais paldies ir jāsaka maniem kolēģiem. Ar šiem kolēģiem es arī neapdzīvotā salā kaut ko uztaisīšu.
– Jūs jau pieminējāt, ka būvfirmu bija saradies milzum daudz, arī cenas taču bija “uzpūstas”?
– Protams. Ja pieaug pasūtījumu skaits un reālās būvfirmas nevar to apgūt, ko mēs darām – paceļam cenu, lai kaut kādā mērā ierobežotu klientu skaitu, jo visu nevaram paņemt, taču ļoti negribētos pateikt, ka mēs to nevaram izdarīt – labāk, lai jūs paši saprotat, ka ir dārgi. Tā ir normāla būvnieku prakse. Protams, otra lieta – ja pasūtījumu sarodas ļoti daudz, uzņēmums var attīstīties, ņemt klāt jaunus darbiniekus, jaunu tehniku. Savā ziņā ir nožēlojami, ja nevari paņemt pasūtījumus, kas atnāk pie tevis, taču otra lieta ir, ka ne vienmēr tas ir jādara. Ļoti bieži nākas dzirdēt, ka lieli būvniecības kantori iet pa “skuju taku”, jo sprādzienveidīgi attīstās un tas viņus nogalina. Tā ir dilemma – visu laiku ir jātaustās, jāstrādā uz kaut kādas riska robežas.
– Vai šobrīd spēcīgi izjūtat būvniecības apjomu sarukumu?
– Jā, protams, taču mums ir labi, ka mēs balstāmies uz trīs lieliem vaļiem – uz būvniecību, zemes darbiem, meliorāciju un arī ir apsaimniekošanu. Līdzsvaru var noturēt, balstoties uz trim punktiem, nevis uz viena. Protams, no biznesa viedokļa jau īsti nav pareizi, ka savas aktivitātes sadala, jo visprofesionālākais vari būt, ja esi vienā nozarē, taču sakarā ar to, ka mūsu ekonomika ir šāda, drošāk ir, ja ir vēl kāda nozare, uz ko balstīties.
– Cik lielā mērā izjūtat konkurenci?
– Konkurence tikai palielinās, un mēs arvien nežēlīgāki cits pret citu kļūstam, jo mums ir jāizdzīvo. Izdzīvošanā ir divi ceļi – apvienojoties vai kādu nokaujot. Diemžēl latvietim ir diezgan grūti ar kaut ko apvienoties (nezinu gan, kāpēc), bet nokaut mēs mākam.
– Vai, jūsuprāt, būvniecības konkursi notiek godīgi?
– Tie nekad nav notikuši godīgi. Laiki mainās, taču šajā jautājumā izmaiņu nav, kaut vai tikai tāpēc, ka tur apgrozās lielas naudas un visiem ir interese tikt pie šīm naudām, tas ir arī saprotams. Otra lieta, ja kaut kas tiek mākslīgi uzturēts – izveidojas neloģiski veidojumi, savijas valsts struktūras un privātās, un tas tikai maitā konkurenci. Protams, arī mēs esam izjutuši šo negodīgo konkurenci. Katram konkursam ir nolikums. To lasi un jau redzi starp rindiņām – šis ir domāts tam, tas – atkal citam. Jā, katrs jau cenšas atbalstīt savējos, bet šis savējais tikmēr jau būs nomiris un kāpēc to vajag mākslīgi uzturēt? Protams, sāp, ka arī Gulbenē tas tiek kultivēts.
– Vai, jūsuprāt, lieli, jauni projekti spēs sildīt mūsu ekonomiku?
– It kā jau būvniecība ir viens no ekonomikas attīstības rādītājiem. Ja būvniecība attīstās, arī ekonomika iet uz augšu, un arī pretēji ir tāpat. Bet nez vai vajadzētu naudu izlietot muļķīgi, jo galaprodukts, ko būvnieks būvē, ir arī jāuztur. Tas ir tāpat kā ar Gaismas pili. Ir zināmas būvnieku apvienības, kas tagad tiek pie darba, bet līdz galam nav skaidrs, ko darīs ar šo gatavo objektu. Pēc šīs shēmas līdzīgi tiek darīts arī citur. Mazos ciemos būvē un attīsta saieta namus, sporta halles, bet nepadomā, vai maz tas iedzīvotājs tur vispār būs. Ir jābūt kaut kādam plānam, ir jāredz galaprodukts. Taču pagaidām šo bildi neviens kopumā neredz. Manuprāt, vajadzētu naudu ieguldīt kaut kādās ražotnēs, kas piesaista cilvēkus. Protams, cilvēkiem ir arī jāizklaidējas un jāatpūšas, taču ekonomika, manuprāt, ir būtiskākais, kas cilvēkus laukos var noturēt.
– Vai, jūsuprāt, šobrīd valstij un pašvaldībām būtu jāatbalsta uzņēmēji?
– Valsts naudu neražo, uzņēmēji to ražo. Mēs ar savām aktivitātēm veicinām arī tālāku naudas apriti – maksājam algas, maksājam nodokļus. Protams, bankas arī ir sava veida uzņēmējdarbība, bet kāpēc mēs aizņēmāmies ļoti lielas naudas summas un tagad ir jāgarantē nauda banku sektora glābšanai, varbūt vajadzēja kaut kādu summu atstāt būvniecības sektora glābšanai. Protams, visi nav jāglābj, taču atkal viens sektors mākslīgi tiek mēģināts stutēt, bet pārējais viss brūk. Man, piemēram, nav saprotams, kāpēc nodokļi tika pacelti momentā, kad to absolūti nevajadzēja darīt, kāpēc pie nodokļa aprēķināšanas piegāja tīri matemātiski – izdomāja jaunus nodokļus un sarēķināja, ka būs konkrēta nauda, taču tās vienkārši nebūs. Tas, manuprāt, ir kaut kāds analfabētisms. Ar mums vispār negrib rēķināties. Es maksāju nodokļus, bet es arī gribu, lai būtu normāla sociālā aprūpe, normālas pensijas un viss pārējais. Bet vai man būs, kas sapelna pensiju?
– Vai, jūsuprāt, mūsu valsti valda kompetenti cilvēki?
– Absolūti ne. Mums ir ļoti daudz gudru un izglītotu cilvēku. To ir pierādījusi mūsu vēsture, jo pie lieliem un stipriem kaimiņiem maza valstiņa ir turpinājusi eksistēt. Tas pierāda, ka mūsos ir kaut kāda spīts un gudrība, kas ļauj mums izdzīvot. Taču par mūsu vadītājiem to šobrīd nevar teikt. Notiek kaut kādas intrigas, savstarpējās saspēles. Taču par galaprodutu – tautu – netiek domāts. Un skumji ir tas, ka viņi nav atbildīgi par savu lēmumu rezultātiem. Man kā uzņēmuma vadītājam, ja es kaut ko neesmu izdarījis pareizi, ātri vien var iestāties kriminālatbildība. Kāpēc tā nav valstiskā līmenī? Viņi pieņem daudz nozīmīgākus lēmumus nekā es šeit, taču viņiem nav nekādas atbildības.
– Un tomēr – vai jūs piekrītat, ka krīze ir iespēju laiks?
– Tas ir tāds piespiedu iespēju laiks. Ikvienam visu laiku ir jādomā, kā attīstīties. Tas varbūt ir tāds pēdējais zvans – ja iestājas krīze, tad jāsāk domāt. Tas nenozīmē, ka krīze ir vajadzīga, citādi mēs nedomāsim. Protams, var piekrist, ka šis laiks ir arī iespēju laiks. Mēs vienkārši aktīvāk domājam. Brukšanas procesā vienmēr veidojas arī kaut kas jauns un var atrast nišas, kur var pakāpties. Taču viennozīmīgi pateikt, ka krīze bija vajadzīga, es negribētu. Jā, viena daļa dzīvoja “uz urrā”, taču tā nebija liela daļa un tā tik un tā nonāks, kur tai ir jānonāk. Mums, pārējiem, nebija vajadzīga krīze, mums bija vajadzīga attīstība!
