Kā gribas baltu un tīru sniegu, lai apkārt viss kļūtu gaišāks ne tikai dabā, bet arī cilvēku darbos! Kā gribas mieru ne tikai tad, kas iestājas nakts, bet arī cilvēku rīcībā! Kā gribas savus pašus mīļākos cilvēkus sev apkārt ne tikai svētkos, bet ik dienu! Kā gribas sasaukt tos, kuri ir tālu, bet reizē tik tuvu! Kā gribas drošību! Tādu, ko nekāds spēks nespēj sagraut. Kā gribas ieslēgt radio vai televizoru un nedzirdēt ziņas par vardarbību! Šis ir savāds laiks un arī savāda nedēļa, kad vairāk nekā jebkad iekšēji sajutu savu piederību šai zemei un Latvijai, kurā esmu dzimusi, lai gan nenēsāju lentīti karoga krāsā pie mēteļa atloka. Vairāk nekā jebkad biju lepna par tās cilvēkiem. Tas nekas, ja arī viņu rīcībā dažkārt rodamas kļūdas. Kurš ir tīrs no tām, lai met akmeni pirmais. Šinīs dienās vairāk nekā jebkad pirksti savilkās dūrēs, ne jau naida, bet savas bezspēcības apturēt ārprātu Francijā un citur dēļ. Sirds ietrīsējās sāpēs, apzinoties, ko pārdzīvo bojā gājušo tuvinieki. Noraugoties demonstrētajā modernajā kara tehnikā, saprotu, ka tā ir vajadzīga valsts aizstāvībai, tomēr nespēju rast atbildi uz jautājumu, kāpēc tā pasaulē vispār ir vajadzīga, lai iznīcinātu cilvēkus. Cik bezgalīga var būt cilvēku tiekšanās pēc varas? Kādam jābūt cilvēkam, lai, sasniedzot varas kalna virsotni, viņš ir spējīgs nežēlīgi iznīcināt tos, kas stājas ceļā? Kur ir manu bērnu un mazbērnu vaina, ka nevaru viņiem šodien apzvērēt, ka viss būs droši un mierīgi? Vairāk nekā jebkad šajā nedēļā domās ne vairs lūdzoši, bet uzstājīgi izrunāju vārdus: “Dievs, sargā Latviju!”
