… Divi puišeļi sit trešo. Sit nežēlojot. Neskatoties. Nedomājot. Tas, ko sit, klusē, mēģinot izvairīties no dūrēm un zābakos ieauto kāju spērieniem.
… Divi puišeļi sit trešo. Sit nežēlojot. Neskatoties. Nedomājot. Tas, ko sit, klusē, mēģinot izvairīties no dūrēm un zābakos ieauto kāju spērieniem. Viņš mēģina aizsargāt seju, bet tajā brīdī saņem spērienu pa vēderu. Sāpes, asaras un dusmas jaucas vienā kamolā.
“Tu izstāstīji un mūs nodevi! Tu esi gļēvulis! Zaķpastala!” skan saucieni. “Atceries filmu, atceries, kā tur sodīja nodevējus!” Vainīgais mēģina attaisnoties, mēģina skaidrot, bet pārējo niknums ir tik liels, ka teikto neviens nesadzird. Tad viņš mēģina glābties bēgot, bet tiek panākts un atkal seko sitieni, sulīgu lamu pavadīti. Uz ielas braucamās daļas pilsētas centrā peļķē paliek cietušā vējjaka. Neaizsargāts un padevies puišelis pieceļas un varonīgi stāv pretī saniknotajiem vienaudžiem. Garāmejošie cilvēki mēģina strīdu izjaukt, mēģina rast skaidrību, mēģina aizrādīt, bet neviens arī viņos neklausās. Tik liels ir šis bērnu naids, kam ir tikai desmit, 11 gadu.
To redzot, jutos bezspēcīga ne tikai notiekošā, bet tālākas nākotnes priekšā. Par ko izaugs šie bērni? Vai nebūs tā, ka viņi visur taisnību mēģinās rast tikai dūru un kāju cīņās? Vai tiešām desmitgadīga puišeļa nodarījums ir tāds, ka sodāms tik nežēlīgi? Vai televīzijā skatītās filmas par nežēlību arī neveicina šādu attieksmi? Kā jutīsies sistā bērna māte, viņu ieraugot? Vai viņam piedos? Vai atradīs laiku, lai izrunātos ar dēlu?
Konflikta iemeslu es nekad neuzzināšu, tomēr ļoti vēlos, lai cietušais nekļūtu par padevīgu vergu stiprāko rokās. Lai būtu, kas viņu pasargā un vieš pārliecību. Lai stiprākie zinātu, ka spēkam pretim kādreiz var stāties spēks. Nerodu atbildi jautājumam: “Uz kurieni ejam, ja varam nežēlīgi sist, ja varam pat nogalināt nevainīgo?” Kā iemācīt to, lai atceras, lai saprot, ka neviens no mums nav visvarens, ka ir vēl kāds bargāks un lielāks sodītājs. “Ja mēs ilgi domāsim, ka uzbrūkošais vājprāts mūs neskars, drīz sagaidīsim savu kārtu,” uzskata Eduards Pāvuls. Viņam ir taisnība.
