Pagājušās nedēļas karstākā ziņa bija par mediķu protestiem. Un jāteic, ka tās patiesi bija plašas aktivitātes ar lielu iesaistīto skaitu un tās vēl arī turpinās, un varēja just, ka politiķi ir iedzīti stūrī. Tādā ziņā tas ir jaunums Latvijā, ka protestētāju spiediens ir tik liels, lai politiķi ar to sāk rēķināties, cenšas situāciju risināt, nevis ignorē. Cerams, arī padomās turpmāk, ka tik viegli priekšvēlēšanu solījumus nevajag bārstīt. Visādā ziņā nevar nepiekrist, ka nozare ir novājināta, īpaši laukos katastrofāli pietrūkst mediķu – gan ārstu, gan medmāsu. Tiktāl tas ir skaidrs – ja tagad politiķi nerīkosies, tad vispār nebūs vairs, kas strādā. Bet visā šajā “medus upē”, kur ir vienoti gan mediķi, gan sabiedrība, jo visi zina, ka bez ārstiem nevarēs iztikt, ir iemesti nevis pilieni un pat ne karotes, bet darvas mucas. Un tās ir saistītas ar ļoti sāpīgu tēmu, par kuru atklāti runā maz, bet kuru gaismā cēla sabiedriskais medijs raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” – problēmas onkoloģijā: ārstu neiejūtība, komunikācijas nespēja, naudas ņemšana no pacientiem. Bet nav jau runa tikai par onkoloģiju, kaut tas šajā gadījumā ir sevišķi cietsirdīgi, par šīm problēmām dzirdētas pacientu sūdzības par visām lielajām valsts slimnīcām Rīgā, bet šīs slimnīcas taču ir mūsu Latvijas medicīnas lepnums. Būs jau, kas teiks – žurnālisti pārspīlē, tie ir atsevišķi gadījumi, bet tiešām domāju, kā tā ir sistēma. Skatoties šos raidījumus, es pati atcerējos, kā manu draudzeni daktere onkoloģijas centrā sūtīja mājās nomirt, kad viņa sūdzējās par to, ka nespēj vairs izturēt ķīmijterapiju. Viņa arī pēc kāda laika nomira, bet nedomāju, ka bija pelnījusi šādus vārdus, lai cik daktere būtu “izdegusi”. Es arī atcerējos, kā radi deva naudu par operāciju tantei, jo bija taču noteikta takse, cik jādod, – tas bija pirms desmit gadiem. Man šķita, ka šodien tas vairs nav iespējams, bet izrādās, ka maldos. Kauna traips nozarē ir šī naudas ņemšana no pacientiem, ar ko, izrādās, neviens nevar tikt galā, lai gan to nevar nosaukt citādi kā par kukuļņemšanu, par kuru pienākas kriminālsods. Un ir taču ārsti, kas ir saņēmuši sodu, bet pēc raidījuma secinu, ka šāda sistēma pat tiek akceptēta no slimnīcu valdes puses. Vienalga, kādā ļaužu lokā jūs atrastos, vienmēr būs kāds, kurš devis pats, kurš palīdzējis tuviniekam, kurš skaidrojis, cik jāmaksā, un visus ir vadījusi nevis vēlme, kā pateikties, bet – izmisums, ka ārsts citādi nepalīdzēs. Un es vairs nezinu, cik esmu vienota ar mediķiem viņu prasībās par finansējuma palielinājumu…
