Kolēģe no Kuldīgas stāstīja, ka kāds amatnieks, kas viesojies svētku laikā Kuldīgā, viņai teicis: apskaužami, ka dzīvojat tik skaistā vietā! Jā, kas gan, mūsuprāt, ir skaista vieta? Ciemiņi, kas nedēļas nogalē sabrauks Gulbenē, noteikti jūsmos arī par mūsu pilsētu, kāds šajā vietā par maniem vārdiem pasmaidīs: salīdzinājusi ar Kuldīgu. Vispirms jau tāpēc, ka jākratās pa samērā briesmīgu ceļu, lai nokļūtu galapunktā – Gulbenē. Jāpiekrīt, ka skaista vieta Gulbene noteikti nešķitīs visiem tūristu pūļiem, kas plūst uz Latvijas tūrisma meku Kuldīgu, bet tiem, kam te ir stipras saknes, ģimenes, dzimtas, draugi, pirmā skola – tiem vienmēr Gulbene būs īpaša. Ne jau tikai saglabātais bagātais kultūrvēsturiskais mantojums vien ir pilsētas skaistums. Skaistums ir tās cilvēki, kas laiku lokos spējuši aizraut, iedvesmot ar savu veikumu, vārdiem, rakstiem, dziesmām, un tādu Gulbenē ir, bijis un būs ne mazums, un viņu vārdi izskanējuši visā Latvijā un ārpus tās. Ne velti šie pilsētas svētki veltīti arī diviem slaveniem novadniekiem Jūlijiem – Maderniekam un Straumem. Un šie novadnieki nemitīgi ir jāceļ saulītē, lai katrs te dzīvojošais vismaz zinātu viņu vārdus. Šodien “Dzirkstelē” ceļam saulītē vēl nekur nepublicētu Gulbenes vēsturnieka Anatolija Savicka pētījumu par Gulbenes katoļu draudzes vēsturi. Lasot man bija jādomā, ka prāvests Jāzeps Mičulis tiešām ir unikāla personība – ko gan viņam nav nācies pārciest, sludinot ticību un sargājot savu draudzi! Viņa dzīve padomju okupācijas laikā noteikti ir filmas cienīga gluži kā nesen uzņemtā latviešu filma “Segvārds Vientulis” arī par katoļu priesteri. Otrs iedvesmojošs stāsts šodienas “Dzirkstelē” ir par gulbeniešu Brūniņu ģimeni, kas noenkurojusies uz dzīvi šeit. Es tāpat kā daudzi saskatu Artūrā basketbola komandas “Buki” dibinātāja Egila Čakara darbu turpinātāju, kurš bija spilgta personība, patiess un sirsnīgs cilvēks ar milzīgām darba spējām. Katru reizi pie Egila kapa kapusvētkos Gulbenes vecajos kapos pulcējas paliels pulciņš, kas piemin un atceras “buku” tēti, un kapu kopiņa ir noklāta ar puķēm. Tagad “buku” tēta un mammas misiju pārņem Brūniņu ģimene. Un tas ir tik sirsnīgi, aizkustinoši un iedvesmojoši, un liek lepoties! Lai jauki visiem svētki!
